Latviskums


Pat tie cilvēki, kuri nevēlas sevi kaut kam pieskaitīt, var tikai atzīt divas lietas – to, ka cilvēks ir viņš pats – individualitāte, neatkārtojama personība , un to, ka viņš ir pasaules – Zemes iedzīvotājs.

Ja skatāmies uz vispierastākajām sociālajām grupām, sākot jau pat no vislielākā, tad vidū starp Zemes iedzīvotāju – cilvēku – un personību ir ļoti daudz dažādu iedalījumu. Ir rase, kontinents vai pasaules daļa, ir kāda lielāka etniskā grupa, piemēram, balti, ir valsts un tauta, ir pilsēta vai pagasts, ir ģimene un vēl daudz dažādu sociālo variantu, kādiem cilvēks var sevi pieskaitīt. Viens no šiem iedalījumiem ir ticība vai reliģija, kāda ir arī Vikka un arī mūsu – šobrīd četru cilvēku pārstāvētā kopa Dzīļozols, kas praktizē Latvisko Vikku.

Latviskā Vikka ir mūsu ceļš, jo mēs sevi izjūtam kā latviešus, taču par šo terminu un pasaules izjūtu viedokļi var ļoti dalīties – kas tieši ir latviskais, kas tas ir – būt latvietim? Ir dažādi varianti, kāpēc cilvēki jūtas kā latvieši.

Viens no tiem ir asins balss un senču mantojums. Taču saistībā ar šo variantu ir ļoti daudz iebildumu. Katrs cilvēks var asociēt šo latviskumu ar kaut ko savu. Latvijas teritorijai cauri ir plūdušas tik daudzas tautas, socializācija bijusi tik cieša, ka pat skatoties tikai kādās piecās paaudzēs, ir grūti atrast tīrasiņu latvieti.

Skatoties no vēl kādas puses – kas tad tieši ir latvieši? Varbūt, ka kāds cilvēks sevi izjūt primāri kā zemgali, sēli vai kursi, vai, piemēram, kā es – kā zemgalieti-žemaitieti.

Ir dzimtas, kurās pārsvaru ņēmusi kristietība vai materiālisms, taču ir dzimtas, kurās bērnus vēl joprojām mācīja, ka vakarā ir jāizslauka istaba, jo Laima nāks vakarā ciemoties un, sabridusi kājas, nedos laimi. Ir arī citi varianti, kas ir jādara, lai nodrošinātu laimi un labklājību, bet ir cilvēki, kas jūt savas dzimtas tradīcijas, pat, ja tādu nav nekur citur pasaulē un pat tad, ja tās ir daudz jaunākas par citām, kā savējo un tuvo.

Tātad – ir ļoti daudzi un dažādi veidi, kā sevi var izjust cilvēks. Viņš var kā galveno pieņemt tautu – latviešus un jaukt kopā visas tradīcijas, dziedāt dziesmas latgaliešu valodā, pat neesot latgalietis, valkāt “kaut kādu latviešu tautastērpu”, nepainteresējoties, no kāda novada tas nāk, un justies ļoti laimīgs cilvēks. Var pieņemt sevi par zemgalieti un kopt šāda novada tradīcijas. Var par galveno uzskatīt savu dzimtu un ciemu un piekopt tā tradīcijas.

Šādā veidā paskatoties, var redzēt, ka dažādiem cilvēkiem ir dažāda izpratne par atšķirīgu līmeņu sociālo veidojumu svarīgumu. Ir ļoti grūti apvienot sevī visu strikti hierarhiskā kārtībā, jo šie dalījumi nekad nav noteikti un nemainīgi. Ģimenes mainās apprecoties un savienojot savu dzīvi ar otras puses ģimeni un dzimtu, ne vienmēr cilvēks Latvijā var justies vienots tieši ar latvisko dzīvesziņu, jo viņā var plūst ļoti dažādas asinis un viņš var būt pat audzināts dzīvās citu tautu tradīcijās, ja vecāki nav vienas tautības vai ja citas tautības ir kāds no vecvecākiem. Nav pamata noliegt šo realitāti – Latvija kā jebkura cita valsts Eiropā nesastāv tikai no latviešiem un ne visi iebraucēji ir okupanti un nosodāmi. Un, pat ja tā būtu, bērni nav atbildīgi var vecāku grēkiem un viņiem ir tiesības izpaust to, kas viņi ir kā personības un ko viņi ir izvēlējušies pieņemt kā savējo.

Vikka kā ticība nenoliedz ne ģimenes, ne novada, ne tautas vai pasaules daļas tradīcijas, taču tā atzīst, ka primārais tomēr ir tas, ka mēs visi esam individuālas personības un mums ir jāizkopj tas, kas mēs esam pēc būtības – individuālas dvēseles, kā arī mēs visi dalām atbildību par šo pasauli – Zemeslodi, un mums ir jākopj ne tikai sava ģimene, sava tauta vai valsts, bet gan visa Zeme – kā cilvēcei. Cilvēks var izdzīvot pārceļoties uz citu valsti, pat, ja tas ir emocionāli ļoti grūti, bet mums nav citas planētas, kurp pārvākties. Mēs esam ne tikai latvieši – mēs esam cilvēki, un būt cilvēkam pirmām kārtām nozīmē divas lietas – būt individuālai personībai un būt cilvēces sastāvdaļai.

Cilvēce un arī cilvēki kā personības ir attīstījušies virzienā, ko var vērtēt dažādi, taču ir svarīgi saprast, ka katrs laikmets ir atšķirīgs un, lai gan, iespējams daļēji ir iespējams pēc individuālas izvēles piekopt kaut ko, kas radies senos laikos, tomēr tas ne vienmēr ir nepieciešams, lai praktizētu kādu pagānisko ticību. Autentiskumu ne vienmēr ir iespējams pierādīt, un, pat ja ir, tad pastāv daudzi dažādi autentiski varianti, no kuriem izvēlēties kādu labāko ir katra cilvēka spēkos, lai nebūtu jāklausās kādā, kas piedāvā “visautentiskāko un vispatiesāko” pagānismu. Pagānismam nav vienotu svēto rakstu, tā bija, ir un būs dzīva tradīcija, kas mainās līdzi laikam un cilvēkiem.

Vikāņi uzskata, ka ticība un reliģija mājo cilvēkos, tai pašai par sevi nav ne kādu pareizuma standartu, ne autentiskuma, Vikka ir radusies cilvēkos un ir dzīva tikai saistībā ar tās kopējiem. Tāpēc nav pamata strīdiem par kādās krāsās un rakstos ir jātērpjas pagāniem, kādas dziesmas jādzied konkrētos brīžos un kā jāizjūt pasaule.

Ja katrs cilvēks izkops savu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir garīgajā līmenī, tiecoties pēc tā, kas sagādā piepildījumu, izmantojot valsts, tautas vai dzimtas piedāvātās iespējas, bet neierobežojot sevi ar tām, ja sirds sauc kur citur, tad visi kopā mēs spēsim kļūt par to, uz kurieni mēs šobrīd neapzināti virzāmies – par atbildīgiem Zemes kopējiem.

Jaunās tehnoloģijas ir ne tikai piesārņojušas vidi, bet arī dod iespēju vērst to visu par labu – tās dod komunikāciju un brīvību cilvēkiem apvienoties Zemes daudzveidības saglabāšanā, tāpēc Vikka noliedz to, ka valsts vai tauta būtu jāliek strikti pirmajā vietā, nerūpējoties par to, kas notiek apkārt. Tas būtu līdzīgi kā nedzēst ugunsgrēku, kas izcēlies kaimiņa sētā un mežā, nedomājot par to, ka uguns var pārcelties uz paša zemi.

Vikka kā ticība atbalsta daudzveidību un visu tautu tiesības kopt savu kultūru, taču tā neatbalsta nacionālismu un kādas tautas pārākumu pār citām. Tāpat Vikka iesaka neaprobežot savu garīgo horizontu ar kādu nodalījumu, mazāku par pasauli.

Dzīļozols kā Latviskās Vikkas tradīcijas veidotāji nepretendē ne uz autentiskumu, ne vienīgo pareizo latviskuma kopšanas veidu. Latviskā Vikka netiek ne uzspiesta, ne uzskatīta par pārāku vai labāku, salīdzinot ar citām neopagānisma vai uz autentisku pagānismu pretendējošām tradīcijām Latvijā. Tāpat arī mēs neuzskatām, ka mūsu veidotā tradīcija būtu kaut kas īstāks, patiesāks vai dzīvāks par citām tradīcijām, ne arī vienāda ar tām. Terminu Latviskā Vikka mēs izmantojam tikai attiecinot uz mūsu kopu un tās piekopto praksi, jo pastāv ļoti daudz dažādu veidu Vikkas tradīcijas, ne visas tās balstās uz Ķeltu kultūru, un mēs vēlamies piedāvāt arī latvisko variantu.

Dzīļozols uzskata, ka katram cilvēkam kā individualitātei ir tiesības izvēlēties sev patīkamāko ticības ceļu, arī veidojot kaut ko pavisam jaunu. Ticības un vārda brīvību vikāņi nekad neuzskatīs par kaitējumu, jo mēs uzskatām ,ka katram cilvēkam piemīt daļa no dievišķā, tātad viņš ir spējīgs pats sev izvēlēties to, kas ir vislabākais viņa dzīves piepildījumam. Brīvas, radošas un sevi neierobežojošas personības vikāņi uzskata par pamatu Zemes un tās iedzīvotāju labklājībai, ja vien to rīcība ir saskaņā ar Vikkas padomu, kaut izteiktu citādos vārdos – ja nekaitē nevienam, tad dari, kā vien vēlies.

Teiksma Līgo