Dieviete un Dievs


Vikkas ietvaros pastāv trīs galvenie ceļi un izpratnes par gara pasauli. Pirmais no tiem ietver uzskatu, ka Visumā valda viens galvenais spēks, kuru Vikka sauc par Dievieti. Otrajā līdzās Dievietei darbojas viņas līdzinieks– Dievs. Trešajā variantā pastāv nenosakāms skaits dievu un dieviešu, kuri katrs pārvalda kādu jomu pasaulē.

Vairums vikāņu piekrīt visu šo variantu apvienojumam – atzīstot, ka Visumā pastāv viens galvenais radošais un ārdošais spēks, kurš izpaužas divos veidos – kā Dieviete un Dievs, kuri paradās cilvēkiem un realizē savu gribu pasaulē neskaitāmos veidos kā dažādas dievības.

Dieviete Vikkā bieži vien tiek nostādīta pirmajā vietā, pat dažkārt izslēdzot Dieva jēdzienu, jo viņa pati ietver abus pretpolus. Viņa ir Visuma radītāja, uzturētāja un ārdītāja, viņa ir dzīvā Gaja – Māte Zeme, un viņa ir Mēness. Šādos trijos aspektos viņa tiek uztverta kā spēks, kas pilnībā pārvalda Visumu.

Tomēr arī savā radīšanas aspektā viņa nav atrauta no tā, ko ir radījusi – Dievietes ķermenis ir zvaigznes un planētas, visa redzamā matērija, viņas dvēsele ir pasaules dvēsele un viņas gars – pasaules gars, kuru sastāda visu dzīvo būtņu dvēseles. Vikāņi uzskata, ka ir Dievietes daļas, neatdalot sevi no dievišķā plāna.

Dieviete mums, cilvēkiem, ir arī Zeme – mūsu mājas, dzīvības devēja un pēc tam auguma ņēmēja. Viņa ir viss dzīvais un zaļojošais, pateicoties kam pastāv dzīvība. Parasti šim Dievietes aspektam lieto grieķu zemes dievietes Gajas vārdu.

Tā kā Vikka īpašu uzsvaru liek uz Mēness spēku, no tā smeļoties spēku maģijai, tad īpašs Dievietes aspekts ir arī Mēness dievietes – parasti uztvertas kā trejādā dieviete. Diāna – tā ir augošā mēness dieviete, Selēne – pilnā, un Hekate – dilstošā mēness dieviete. Mēness maiņa pie debesīm simbolizē arī visa dzimšanu, augšanu, nobriešanu un nāvi.

Dievietes izcelsme ir ļoti sena. Pastāv uzskats, ka pasaulē pirmais dievs bijis sieviešu dzimuma, kā arī akmens laikmetā pastāvējis matriarhāts, kas izpaudies arī sakrālajā sfērā. Tādas dievietes kā Reja, Kibele, Izīda, Inanna, Ištara, Astarte, Friga un daudzas citas ir turpinājums senajai dievietei – pasaules mātei.

Dievs dažādās tradīcijās mēdz būt gan šīs dievietes dēls, gan brālis, gan mīļākais vai vīrs. Bieži vien sastopams mīts par to, kā Dieviete atdzīvina savu mīļoto Dievu, kā tas ir mītos par Ozīrisu un Izīdu vai Ištaru un Tammuzu. Mīta variācija ir arī Demētras un Persefones stāsts. Dievība – dēls vai meita – atdod savu dzīvību, nokāpjot pazemē vai mirstot, lai atjaunotos augšanas un ražas cikli, un lielā māte – Dieviete – augšāmceļ savu bērnu, lai viss sāktos no jauna un turpinātos cikliskā dabas kārtībā.

Citā skatījumā Dievs parādās kā Ragainais dievs, visbiežāk saistīts ar dievību Cernunnu – mežu un auglības dievu, kā arī dažkārt ar Pānu. Ragainais dievs ir daudzu tautu mitoloģijā sastopamais mežu dievs, auglības nesējs un uzturētājs. Dažkārt tiek uzskatīts, ka Dieviete ir radītāja, kas pēc tam nodod savas pilnvaras Dievam, lai pēc nāves atkal paņemtu atpakaļ visu dzīvo.

Ragainais dievs ir to dievību prototips, kas vēlāk saplūda un arī apzināti tika sapludināts ar kristiešu Sātanu. Arī latviešu Velns tika dēmonizēts un no vajadzīga kosmisko spēku aspekta, kuram pateicoties pasaule ir tāda, kāda ir, pārtapa par absolūto ļaunumu. Tomēr daudzi citi ragainie dievi, kas pastāvējuši vēl senāk par latviskā Velna tēlu, ir bijuši pilnīgi pretstati kā Velnam, tā Sātanam un nav saistāmi ar kaut ko tumšu un ļaunu. Dažkārt ragainie dievi ir asociēti ar seksualitāti, ko vikāņi uzskata par svētu radošo spēku un nekādā veidā nenosoda.

Tāpat kā Dieviete tiek saistīta ar Mēnesi, tāpat Dievs saistās ar Sauli. Latviešu izpratnē gan dzimumi iedalīti pretēji, bet gandrīz visur pasaulē Saule ir viņš, bet Mēness – viņa, izņēmums ir Japāna un vēl dažas tautas. Arī latviešiem Saule parādās kā ļoti aktīvs spēks, dainās viņa tēlota vadām zirgus un ar zobenu rokā. Kuru izpratni pieņemt, katram cilvēkam ir personīgās izvēles jautājums.

Vikāņu izpratnē sievišķais un vīrišķais ir papildinoši un nebūt ne vienmēr viennozīmīgi šķirti spēki. Visumā viss atrodas līdzsvarā, tomēr arī nebeidzamā daudzveidībā. Tāpat nav atdalīti tādi jēdzieni kā labais un ļaunais, jo netiek piedāvāts kāds ļaunais tēls, uz kuru novelt atbildību par ļauno pasaulē. Vikāņi uzskata, ka galvenais ir līdzsvars un harmonija starp visiem spēkiem, ko iemieso arī augstākie spēki – starp dzimšanu un nāvi, prieku un bēdām. Vikkas uzskatos līdzīgais piesaista līdzīgo, tāpēc katrs saņem to, pēc kā tiecas viņa dvēsele, un arī Dieviete piedāvā visiem to, ko viņi vēlas un ir pēc būtības gatavi saņemt. Viņa ir līdzsvara sargātāja un vēršas tikai pret tā grāvējiem, citādi neierobežojot dzīvo būtņu izvēli, taču piedāvājot atbalstu un palīdzību.

Pie viņas var vērsties lūgšanā, kaut ko izlūdzoties, var viņu iepazīt meditācijā, taču viņa ir arī viss, ko redzam sev apkārt, tādēļ mēs kā viņas bērni esam nemitīgā kontaktā ar savu radītāju kā šeit uz zemes, tā arī pēc nāves.

Teiksma Līgo