Dievietes un dievi


Vikka nav simtprocentīgi ne monoteistiska, ne diteistiska, ne arī politeistiska vai panteistiska ticība. Katrs vikānis var izvēlēties, kā izjust pasauli, taču ir daži spēki, ko atzīst lielākais vairums vikāņu. Tie ir Četri elementi - uguns, ūdens, zeme un gaiss, kā arī duālistiskie spēki - sievišķais un vīrišķais. Pat tie vikāņi, kam tuvāks ir nesadrumstalotāks skatījums, šo Vienu lielo spēku redz kā sievišķā un vīrišķā apvienojumu. Šāds skatījums ataino dinamiku un mūžīgos ciklus, kādus vikāņi redz pasaulē.

Arī tad, ja cilvēks nevēlas šos aspektus īpaši atdalīt vai personificēt, tomēr Vārdi Dieviete un Dievs ir saprotami un pieņemami visiem vikāņiem. Atšķirība ir tikai izpratnē un tajā, ko katrs saskata šajos spēkos, taču to mijiedarbība ir pasaules pamatā, kādu to redz Vikka.

Nav pamata uzskatīt, ka Vikka noteikti ir politeistiska un visi tās piederīgie pielūdz kādus konkrētus dievus un dievietes, piemēram, ka latviešu vikānis noteikti uzskatīs par svarīgu atsevišķi pielūgt Dievu, Laimu vai Pērkonu, vai visus šos dievus un vēl vairākus. Tomēr pastāv visai liels skaits vikāņu, kuri izdala šos spēkus kā atsevišķus vai kā svarīgus Vienotā aspektus, un tieši šo gadījumu izskatīsim šajā rakstā, pievēršot uzmanību dažādajiem variantiem, kā šos spēkus var uztvert.

Ir vikāņi, kuri savā praksē atzīst tikai Dievieti un Dievu, taču ir izvēlējušies kādu formu, kura viņiem liekas vispieņemamākā, piemēram, Māte Zeme un Tēvs Debesis vai Zemes māte un Lielais gars. Dažkārt šai izvēlei ir kāda saistība ar konkrētu kultūru vai mitoloģiju, taču dažreiz šie spēki tiek personificēti gluži brīvi. Liels skaits vikāņu atzīst Trīskāršo Dievieti un Ragaino Dievu, kas arī ir konkrētāki nekā vienkārši Dieviete un Dievs, kas savā būtībā ir tikai tik personīgi, cik to saistība ar konkrētu dzimumu un tam atbilstošajām enerģijām. Tikko kā šādi dievi tiek kaut mazliet vairāk personificēti, tiek atzīts, ka pastāv arī citas versijas, tātad cilvēkam ir izvēle, kādiem dieviem sekot.

Tas mūs noved pie ļoti svarīga jautājuma - kā cilvēks izvēlas savu dievu vai varbūt dievs izvēlas viņu? Šeit mēs varētu pielāgot slaveno teicienu un secināt - pasaki man, kas ir tavs dievs, un es pateikšu, kas esi tu. Tā kā šie spēki ir tik visaptveroši, ka ietver visu, kas vien iedomājams un neiedomājams, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tieši tāpat, kā cilvēks izvēlas savu reliģiju, tāpat arī viņš izvēlas savu dievu Vikkas ietvaros, kad ir izvēlējies tieši šo ticību.

Dieviete un Dievs noteikti nav pamazināmi par dievībām, tāpat kā Trīskāršā Dieviete vai ragainais Dievs, taču ir vikāņi, kas atzīst ļoti daudz un dažādus dievus un dievietes, kurus kopā mēs saukt par dievībām - tātad kaut ko mazāku un savās spējās ierobežotāku kā dievi, taču tas noteikti nenozīmē, ka dievības būtu maznozīmīgs spēks, tieši otrādi - cilvēki vienmēr ir meklējuši kaut ko specifisku, kaut ko raksturīgu un tuvu sev, kas dzirdētu viņu lūgšanas, jo bieži vien cilvēkiem ir grūti noticēt, ka lielie, galvenie dievi viņus dzird vai arī viņi nespēj tos iztēloties, tāpēc arī sazināties. Kopš ļoti seniem laikiem cilvēki ir personificējuši dievu aspektus kā dievības, radījuši mītus un piešķīruši dievībām savus dzīvesstāstus, lai justos tuvāki ar šiem spēkiem.

Cilvēku psiholoģijā ir neizdzēšami iesakņojies uzskats, ka bieži vien tas, kurš sakās varam visu, patiesībā nevar īsti neko vai arī sabiedrojas tikai ar valdniekiem, priesteriem un citām augstu stāvošām personām. Šāds dievs vienkārši liekas par tālu un lielu priekš vienkāršā cilvēka. Lai cik dažreiz šis uzskats neizklausītos absurds, bet kristiešu svētie, kabalas eņģeļi un zoroastrisma dieva dēli ir spilgts piemērs tam, cik absolūts monoteisms ir grūti ieviešams praksē. Pat tik strikti monoteistiskā reliģijā kā Sikhisms, ir integrējušies hinduistu dievi. Par šobrīd monoteistiskāko ticību var uzskatīt Islāmu, taču pat tajā pastāv eņģeļi.

Jau primitīvākajās kultūrās, kuras vēl joprojām piekoj savu ticību, piemēram, Indonēzijā un Polinēzijas salās, pastāv vienots mīts par Augsto dievu, ko asociē ar debesīm un to gaismu (bet ne tieši sauli). Šis dievs ir visa radītājs un darbojas mītiskajos laikos, taču pēc tam tas nokāpj no skatuves un dod vietu saviem dēliem un meitām, kā arī citiem dieviem. Bieži šo Augsto dievu vispār nepielūdz, nesvin svētkus viņam par godu, jo viņš ir tāls un bijis aktīvs tikai mītu laikos, mūsdienu cilvēkiem ar viņu nav nekāda sakara. Dažkārt viņu atceras un piesauc tad, kad notiek milzīgas katastrofas - plūdi, sausums un bads, slimības un citas lielas nelaimes, jo tas, lūk, ir kaut kas tāds, kas varētu piesaistīt Augstā dieva uzmanību. Tiek uzskatīts, ka šis dievs neredz atsevišķus cilvēkus, viņš ir tikai radījis pasauli un kā debesu gaisma uztur to, taču milzīgas neražas draud sagraut šo pasauli, kas dievam ir mīļa, un tāpēc šādos gadījumos Augstais dievs tiek piesaukts īpašos rituālos.

Šis piemērs no kultūrām, kas ir vistuvākās tam, kādi ticējumi ir valdījuši cilvēces pirmsākumos, spilgti parāda cilvēku uztveri un to, ka politeisms, lai gan bieži nogājis pagrīdē un vārdos neatzīts, ir ļoti dzīvotspējīgs un patiesībā valda lielākajā daļā pasaules. Šo uzskatu ļoti labi attēlo kāda ēģiptieša teiktais, kad faraona Ehnatona laikā, kurš ieviesa striktu monoteismu - ticību vienam dievam - Atonam, viņam kabatā atrada maza dieviņa figūru. Viņam jautāja, kāpēc gan viņš ir braucis dzīvot svētajā pilsētā - Ahetatonā, kur pielūdz Atonu, ja viņš pielūdz vēl citu dievu. Uz to viņš atbildējis, ka tic, ka faraonam ir tikai viens dievs - Atons, un viņš arī pielūdz Atonu, bet mazajiem cilvēkiem vajag vēl kādu, kas viņus aizstāv un nones lūgšanas vienīgajam īstajam dievam. Šis izteikums norāda, ka ticība vienam dievam - vai diviem, kā tas parasti ir Vikkā, ir pilnībā apvienojama ar ticību vēl dažādām mazākām dievībām.

Visizplatītākais uzskats vikāņu starpā ir tāds, ka Dieviete un Dievs parādās ļoti daudzās formās un nav jāstrīdas par to, kura no tām ir īstāka un kura nav. Nekad netiek apgalvots, ka ķeltu dievības ir īstākas par citām, lai gan tieši ķeltu mantojums bieži tiek izcelts vikāņu reliģiskajā praksē. Īsti ir visi dievi, kam vien kāds tic un dieva vairs nav, kad to neviens neatceras, taču pastāv uzskats, ka arī dievības reinkarnējas jaunās formās, kad vecā esamība ir aizmirsta. Ir dzirdēts par dievu nāvi, kad kāda dievība vairs neatbild uz lūgšanām, vairs nepieņem upurus un šķiet, ka tās vairs nav. Iespējams, ka tā vairs neatsaucas uz veco vārdu, bet tagad ir citā esamības formā.

Protams, pastāv arī uzskats, ka izrunājot jebkuru dievietes vārdu, vai tā būtu Ištara, Māra vai svētā Marija, šis lūgums vai aicinājums nonāk tieši pie Dievietes, bet izrunājot vārdu Pērkons, Odins vai Kecalkoatls - pie Dieva, taču vairums vikāņu atzīst, ka dievībām ir sava atsevišķa esamība, lai gan tās visas ir daļa no Dieva un Dievietes, un to stāsti ir alegorijas, kurās cilvēki var atrast paši sevi un savu stāstu.

Praksē šis stāsts un personība bieži tiek piesaukti, kad ir kāda konkrēta vajadzība, jo tādā veidā ir vieglāk sevi asociētas ar konkrēto mītisko tēlo un ir izjūta, ka ja dievība ir piedzīvojusi to pašu, ko es, piemēram, mīlējusi bez pretmīlas vai zaudējusi savu ģimenes locekli, tad tas jau ir nostiprinājies mīts, kas var dot risinājumu arī katra personīgajās problēmās. Pievēršanās mītam un dievībām ar konkrētām īpašībām, pietuvina cilvēkus dievišķajai sfērai, tomēr dievības nevar uzskatīt par vēlmju piepildījuma pārdevējiem, pie kuriem var vērsties, kad vajag “nopirkt” par ziedojumu konkrētu vērtību. Dievības reprezentē jomas, kādas cilvēks izvēlas sev dzīvē par svarīgākajām, vai jomu, kura ir aktuālākā konkrētā dzīves posmā, tātad lūgšana vai ziedojums ir tikai maza daļa no tā, kā vikāņi nodrošina sev vēlamo. Galvenais, kā visiem cilvēkiem, ir aktīva rīcība, sasniedzot savus mērķus.

Vislabāk cilvēka personību un garīgās vērtības reprezentē viņa Patrons un Matrona - vīrišķā un sievišķā dievība, vai tikai viena no tām, kuras tiek pieņemtas kā galvenās. Pastāv uzskats, ka Dieviete un Dievs šādā veidā norāda vikānim, kāds ir viņa ceļš un ar kādiem spēkiem sadarbojoties viņam tas veiksies vislabāk. Patrondievības ir blakus cilvēkam visā viņa dzīves garumā un tās nemainās, taču ir iespējams, ka cilvēks kādā brīdī ir nepareizi sapratis dievību vēsti un pieņēmis sev nepareizu dievību - visticamāk kādu no tiem aspektiem, kuri ir pavadošie un vadošie kādā dzīves brīdī.

Tāpat kā totēmiskie dzīvnieki cilvēkam uz visu mūžu ir tikai daži, tāpat arī dievības, taču gan totēmdzīvnieks, gan dievība var pavadīt cilvēku kādā viņa dzīves posmā un uz to ieņemt tikpat nozīmīgu lomu, kā galvenā dievība. Katra personība atrodas nebeidzamā mainībā un sadarbībā ar dievībām mums var būt vieglāk attīstīt tieši tos mūsu aspektus, kas šajā brīdī ir aktuālākie.

Vikāņi, kas mājās ir iekārtojuši altāri, parasti uz tā izvieto kādus priekšmetus, gleznas vai figūriņas, kas saistīti ar viņu galvenajām dievībām, un periodiski uz tā var būt novietoti arī dažādu citu dievību simboli. Piemēram, ja vikānis jūtas maģiski saistīts ar Ēģipti, un viņa altāri pastāvīgi rotā Izīdas un Ozīrisa simboli, tad periodā, kad viņš aktīvi meklē savu otro pusīti, viņš vai viņa var vēlēties novietot uz altāra arī Hatoras - mīlestības un iepazīšanās dievietes figūriņu, lai vienmēr atcerētos, kādas enerģijas šobrīd ir aktuālas un tās piesaistītu.

Lai kuru variantu arī vikānis neuzskatītu par pareizāku un sev tuvāko - vairāk uzvērtu Dievu un Dievieti, vai vairāk pievērstos dievībām, mīti - dieviešu un dievu stāsti ir neatņemama sastāvdaļa katra vikāņa dzīvē, jo tie vistiešākajā veidā ir saistīti ar mūsu dzīvi, gadalaiku maiņu, attiecībām un bērnu radīšanu, darbu un sadzīvi, un ikkatras tautas mitoloģija ir gudrību krātuve, kur katrs var smelties iedvesmu un gudrību, pat nepiesaucot konkrētas dievības. Taču, ja kāds cilvēks kaut reizi izjūt konkrētas dievības klātbūtni un pieskārienu, viņš ir sev atklājis plašāku pasauli, kurā ikviena emocija, darbība vai dzīves joma ir dzīva, jēgpilna un mūžīga.

Teiksma Līgo