Maģija


Pavisam vienkāršoti maģija ir spēja panākt sev vēlamu rezultātu, izmantojot līdzekļus, kas stāv ārpus zinātnes likumiem. Tas, kas ir ārpus zinātnes stāvošs, visu laiku mainās. Senāk par cilvēku, kas gāja kā nevienu neredzēdams un darīja lietas, ko pēc tam neatcerējās, teica, ka viņš ir noburts. Tagad mēs to saucam par hipnozi, kas ari vēl aizvien ir visai neizpētīta parādība, tomēr oficiāli atzīta. Tomēr vai tad mēs varam teikt, ka nevar noburt cilvēku, liekot viņam darīt to, ko viņš citādi nedarītu? Protams, var, tikai mēs to saucam par hipnotizēšanu, senāk - par noburšanu. Atšķirība ir tikai nosaukumā.

Ļoti iespējams, ka daudz kas, ko pieraksta maģiskajai vai parapsiholoģiskajai sfērai, pēc gadiem vai gadsimtiem būs tikpat saprotamas lietas, kā tagad telefons, bet daļa, iespējams, vienmēr paliks kaut kur uz tās smalkās robežas starp neesošu un esošu.

Tomēr pievērsīsimies tai daļai, kura vēl tagad nav oficiāli izpētīta un eksperimentāli pierādīta, lai cik arī interesanta nebūtu kvantu fizika, kas jau kādu laiku vienkāršu lasītāju acīs robežojas ar maģiju. Kas tad ir tie īpašie līdzekļi, ar kuru palīdzību iespējams ietekmēt zemes dzīvi? Un kā tie atšķiras no citiem paņēmieniem, piemēram, lūgšanas vai meditācijas?

Uzreiz jāatzīst, ka manos uzskatos tā neatšķiras ne ar ko pārāk būtisku. Lūgšanā cilvēks vēršas pie kādas ārējas būtnes, bet meditācijā - pie sevis, kamēr maģiskā rituālā visticamāk, ka pie abiem, gan mikrokosma, gan makrokosma. Daļa cilvēku nespēj atzīt šo vienādību, lai gan visi argumenti patiesībā runā par labu to vienādībai. Palūkojoties uz raganu, kas pie ugunskura, ieelpojot smaržīgus dūmus, izlūdzas Hekates palīdzību, un kristieti, kurš baznīcā, sveču gaismā un vīraku ieelpodams lūdz Dievu, nevar neredzēt līdzību. Protams, var argumentēt, ka kristietis neko nedara, tikai lūdz, un tajā ir sava patiesība, taču budists nevienam visticamāk neko nelūdz, viņš pārveido pats sevi, un arī to neatzīst par maģiju.

Es saskatu vienīgo atšķirību instancēs, pie kā cilvēks vēršas, un enerģijās, caur ko to dara. Maģija - tās ir attiecības ar pasauli un spēja tās izmantot. Maģija ir spēja enerģiju personificēt un darīt dzīvāku, lai ar to izveidotu personiskas attiecības un labāk izjustu.

Šeit pirmām kārtām ir jāizprot atšķirība starp būtni un enerģiju. Lai labāk izprastu šo jautājumu, pietiek iedomāties kādu svētvietu, piemēram, amerikā, kura ir palikusi nemainīga un neskarta jau kopš seniem laikiem. Divdesmit pirmā gadsimta cilvēks, nonākot šādā vietā, iespējams, teiksies jūtam īpašu enerģiju un vēl sāks to mērīt ar kaut kādām ierīcēm vai centīsies ieraudzīt tās auru, lai analizētu pēc tās krāsas.

Turpretim indiānis pirms simtiem gadu pirmo reizi ienākot šajā vietā, iespējams, redzēs šeit varenu garu, kas izskatās pēc ērgļa, un viņš vaicās šim ērglim, kas viņš ir un kas šī ir par vietu. Ja indiānis būs vērsies pie viņa ar cieņu un dzīvojis mūžu ar godu, ērglis viņam atbildēs, pat iespējams izstāstīs visu šīs svētvietas būtību un to, ko cilvēki var dot vietai, apmetoties tuvumā uz dzīvi, un ko vieta dos cilvēkam. Indiānis pateiks paldies ērglim un turpmāk zinās, ka šī ir svēta vieta un kādos gadījumos to var apmeklēt, lai gūtu no ērgļa spēku.

Neviens nevar pateikt, kura pieeja ir pareizāka un kuram cilvēkam ir taisnība. Indiānis redz ērgļa garu, kamēr eiropietis mēra auru, bet visticamāk, ka abi nonāks pie līdzīgiem secinājumiem. Pateikt, ka tur nav ērgļa, nevar nekādā gadījumā, bet ērgli var arī neredzēt, tikai just viņu kā klātesošu enerģiju. Runa šeit ir par cilvēka uztveri un viņa vēlmi personificēt dabas parādības un enerģijas.

Var teikt, ka būtne no enerģijas atšķiras ar to, ka būtne sevi apzinās, bet enerģija nē, ka tā ir neapzinīga, taču šeit atkal jāskatās uz dažādiem līmeņiem. Viens no populārākajiem vikāņu skandējumiem vēsta: mēs visi nākam no Dievietes un pie viņas mēs atgriezīsimies kā lietus lāse atgriežas pie okeāna. Vai šis okeāns, saukts dažādi, piemēram, par Brahmanu, ir apzinīgs? Vai lietus lāse - cilvēka dvēsele, saukta arī par ātmanu - šajā okeānā ir apzinīga? No kuras puses skatās. Augsta līmeņa būtne var uztvert Zemi vai Cilvēki kā vienu būtni, pat neizdalot atsevišķus cilvēkus, tāpat cilvēks var uzrunāt savu sirdi vai plaušas kā kaut ko atsevišķu. Ir cilvēki, kas jūt savu konkrēto slimību kā būtni, bet ir tādi, kuri jūtas piesaistīti neapzinīgam slimības egregoram.

No tā es secinu, ka nepastāv konkrēta atšķirība starp būtni un enerģiju, jo dzīvs ir viss, un tas, kas padara enerģiju personificētu, ir tikai kādas apziņas skatupunkts uz šo enerģiju. Jāsaka, ka laikam jau uz mums kāds skatās kā uz jocīgajiem kvantiem, kas mainās atkarībā no tā vai tos kāds novēro vai nē.

Šis skatpunkts arī ir tas, kas rada maģiju - dievības, garus, enerģijas un iespējas tos ietekmēt. Vislabākais paņēmiens ir vienkārši sadraudzēties un izjust, vienalga, vai personificējat mēnesi kā Diānu vai miegu kā Hipnu, vai atstājat viņu tādu, kādu jūtat, nepiešķirot tam personību. Var iztēloties, ka pašam vai dzimtai ir sargeņģelis vai sargātājs gars, bet var to uztvert kā saikni ar Visumu un pašā šīs enerģijas esamībā nekas nemainās, tā paliek labvēlīga, barga vai jautra vienalga, kā uz to skatās.

Pastāv uzskats, ka paralēli mūsu pasaulei eksistē neskaitāms skaits pasauļu, kas tomēr veido notikumus, kas ietekmē ari mūs. Piemēram, ir pasaule, kurā mājas ir galvenās personas, un tām liekas, ka tās dzīvo, apvienojas un šķiras, līdz mirst un ir galvenās notikumu virzītājas, kamēr mums liekas, ka mājas mēs uzceļam un nojaucam, apvienojam zemes gabalus un ceļam klāt vienai mājai otru, izveidojot dvīņu māju.

Citā pasaulē mājo tautu un vēl citā valstu gari, kuri tāpat iemīlas un apvienojas, vai nīstas, karo un šķiras, saplūst cita ar citu vai pavisam izzūd. Vēl pastāv dzīvnieku sugu gari, kuri ēd cits citu, mainās un attīstās vai nepiemērotos apstākļos mirst, pastāv ezeru, upju un mežu gari, kuri katrs ir pārliecināti, ka ir galvenā esības forma. Visas šis pasaules iekļaujas cita citā un cita citu ietekmē. Iespējams skatīties uz māju kā uz nedzīvu priekšmetu, kuras auru veidojam tikai mēs paši un enerģijas, kas nāk no zemes, piemēram, āderes, un var just māju kā dzīvu būtni, sarunāties ar viņu un izprast norises, kādas notiek viņas dzīvē, jo mēs ietekmējam viņu un viņa ietekmē mūs.

Viss pasaulē ir sasaistīts vienā tīklā un nekas nepastāv atdalīti no pārējā, tas ir viens no Vikkas un maģijas galvenajiem likumiem. Jo labāk mēs izprotam un izjūtam šis dažādās saiknes, jo vieglāk mēs varam izprast notikumu cēloņus un arī ietekmēt notikumus. Maģija ir spēja būtnes un enerģijas noskaņot pret sevi labvēlīgi un panākt, ka viss attīstās pozitīvi ne tikai sev, bet ari visām iesaistītajām enerģijām un būtnēm. Ragana apzinās, cik daudz viņas spēks var ietekmēt, tāpēc trīsreiz apdomā līdz izdara.

Ir teiciens, ka mājās pat sētas mieti mīl un sargā, taču vai tiešām tā būs mājās, kuras lamā par veciem graustiem, kas jau sen prasās pēc nojaukšanas, kuras piesārņo gan fiziski, gan enerģētiski, un vai svētvieta darbosies pozitīvi pret tiem, kas smejas par tās spēku un piemētā svētezeru un alus pudelēm? Protams, ka nē, tāpēc Vikka māca par trīskāršās atgriezes likumu - viss, ko tu raidi pasaulē, atgriežas pie tevis, un trīskārt, ja tu to dari ar maģiju apzināti.

Nākas secināt, ka būt labajai raganai ir vienkārši izdevīgi, jo jūtot pozitīvu un cieņpilnu attieksmi, katrā kokā mājos labvēlīga driāda, kas rādīs ceļu ārā no meža, katrā akmenī būs draugs, kas palīdzēs atgūt spēkus, un ari cilvēki, jūtot labvēlīgu attieksmi, gribēs biežāk ko tādu dot pretim.

Tātad maģija ir vienkārši izpratne var visa vienotību un spēja šo “Visu”, ko var saukt par Vienu, Dievieti vai Kosmisko dvēseli, saprast un ar to sadarboties sev un citiem veiksmīgam rezultātam, neizceļot cilvēku pār koku vai putnu, kā arī dievibu pār cilvēku.

Teiksma Līgo