Vikkas kopa


Vikkas kopa (Coven) ir vikāņu apvienība, kura visbiežāk sastāv no Augstās priesterienes un/vai Augstā priestera un priesteriem. Tie ir cilvēki, kurus vieno viena ticība - Vikka - un arī atsevišķa tās tradīcija jeb novirziens. Augstā priesteriene un/vai Augstais priesteris parasti ir zinošāki un lielākām psihiskām spējām apveltīti cilvēki, kas jūt savu aicinājumu vadīšanā.Tomēr pastāv arī demokrātiskas kopas, kurās Augsto priesteru nav. Tam var būt visdažādākie iemesli. Viens no tiem ir vienkārši vēlme būt visiem vienlīdzīgiem, rituālu vadīšanu uzņemoties pēc spējām vai pēc kārtas. Otrs iemesls var būt tas, ka tuvākajā apkārtnē nav neviena Augstā priestera, kurš veidotu kopu, vai arī ir pieejamas tikai nevēlamu tradīciju kopas. Trešais iemesls var būt tāds, ka kolektīvi tiek veidota jauna tradīcija, un neviens kopas biedrs vēl nejūtas tajā tik spēcīgs, lai uzņemtos vadību.

Vikka ir vēl salīdzinoši jauna ticība, kura nav vienlīdzīgi izplatīta visā pasaulē un pat Eiropā, netālu no Vikkas dzimtenes Anglijas, ir valstis, kur grūti atrast kādu vikāni, kur nu vēl tādu, kura uzskati sakristu ar savējiem, jo pastāv ļoti daudz dažādu Vikkas tradīciju. Augstajiem priesteriem ari jābūt tiešām zinošiem un prasmīgiem kā tradīcijās un rituālos, tā psiholoģiski, lai varētu vadīt kopu.

Latvijā situācija ir līdzīga. Protams, ka ir vikāņi, kuri nekādā veidā neafišē savu ticības piederību un pat slēpj to, taču pat pieļaujot to, ka tādu ir relatīvi daudz, nākas secināt, ka neopagānisms un Vikka nav ļoti izplatītas ticības. Tāpat latviešiem raksturīgā mentalitāte skaidri izpaužas tajā, ka ir diezgan daudz raganu vientuļnieču (solitary witch), kas nevēlas iesaistīties kopās, kā arī izteiktā emigrācija palielina ārzemēs dzīvojošo vikāņu skaitu.

Dzīļozols ir izvēlējusies veidot savu tradīciju - Latvisko Vikku, taču kopa ir eklektiska un atvērta visdažādākajām tradīcijām. Dzīļozols nav augstās priesterienes vai priestera, kam par iemeslu ir visi trīs jau minētie iemesli - tiek veidota jauna tradīcija, kurā vēl neviens nav sasniedzis pietiekošu līmeni, nav arī zināms neviens Latvijā dzīvojošs Augstais priesteris vai Priesteriene, kā arī kopas biedri uzskata, ka demokrātiska kārtība mūsu gadījumā ir ļoti piemērota un apmierina visas kopas vajadzības.

Vadoties pēc konkrētās tradīcijas ari tiek veidota kopas struktūra. Cilvēku skaits kopās parasti svārstās no trīs līdz divdesmit vienam cilvēkam, taču ir arī kopas, kas sastāv no diviem vai vairāk kā divdesmit viena cilvēka. Dažkārt tiek uzskatīts, ka vislabākais skaits kopā ir no septiņiem līdz trīspadsmit cilvēkiem. Mazāk kā septiņiem cilvēkiem ir grūti nodrošināt vajadzīgo enerģijas daudzumu, taču vairāk ka trīspadsmit cilvēki var būt grūti kontrolējami un haotiski, lai nodrošinātu vienotu plūdumu kopā, ņemot vērā to, ka it sevišķi eklektiskām kopām, pastāv ļoti liela viedokļu dažādība pat pašas kopas ietvaros.

Vēsturiski tiek uzskatīts, ka vislabākais skaits kopā ir trīspadsmit cilvēku - divpadsmit priesteru plus Augstā priesteriene vai priesteris, taču šāds uzskats sakņojas skaitļa “trīspadsmit” pierakstīšanai Sātanam kā kārtības jaucējam, jo “divpadsmit” uzskata par harmonijas skaitli. Tomēr ir kopas, kuras uzskata, ka šis tiešām ir pats labākais skaits, jo divpadsmit biedru ieslīgs pašapmierinātā stagnācijā, turpretim trīspadsmit biedru tieksies vienmēr pēc attīstības, jo skaitlis “trīspadsmit” ir nepabeigtības un tiekšanās skaitlis.

Kopas dibināšana var iesākties trijos veidos - vai nu priesterim vai priesterienei citā kopā iniciējoties par Augsto priesteri vai priesterieni un kopu pametot, lai veidotu savu, jo tradicionāli kopā nevar būt divu Augsto priesteru, izņemot viens vīrietis un viena sieviete, kas bieži ir pāris, vai kādam cilvēkam pašam sevi iniciējot par Augsto priesteri paša izveidotā tradīcijā vai arī jau esošā, kas gan netiek uzskatīts par labu praksi, gan arī vienkārši interesentiem atrodot citam citu, lai veidotu kopu. Tajā pēc tam var izraudzīt Augstos priesterus, bet var arī to nedarīt.

Kopa tiek uzskatīta par pilnībā vienotu pēc tam, kad tā pastāvējusi gadu un vienu dienu. Arī biedri parasti tiek pilnībā ieskaitīti kopas sastāvā pēc šāda pārbaudes laika. Daudzās kopās pastāv trīspakāpju iniciācijas sistēma, kur pirmā pakāpe ir iesvētāmais, kuram notiek pārbaudes laiks, otrā ir priesteris, kurā ragana kļūst par pilnvērtīgu kopas kodola biedri, un trešā, kurā priesteris vai priesteriene kļūst par Augsto priesteri vai priesterieni. Šāda nonākšana trešajā pakāpē var notikt tikai tad, ja iepriekšējais kopas vadītājs izstājas no kopas, lai veidotu jaunu vai arī citu apsvērumu vadīts, arī ja Augstā priesteriene vai priesteris kļūst par vecu vai citādi nespējīgu vadīt kopu, vai ja viņš nomirst. Tad kāds no kopas biedriem tiek iniciēts trešajā pakāpē un kļūst par kopas vadītāju.

Ja bijušais Augstais priesteris vai priesteriene nolemj palikt kopā, bet nodot savas pilnvaras citai otrās pakāpes personai, tad tas ir tieši viņš, kas izvēlas nākamo pēcteci, bet gadījumā, ja viņš no kopas aiziet vai mirst, tad to izvēlās visi otrās pakāpes priesteri kopā. Bijušais Augstais priesteris vai priesteriene, ja tie paliek kopā, neatgriežas otrajā pakāpē, un, lai gan rituālu vadīšana un citas funkcijas viņam vairs nav jāveic, tomēr viņu parasti dēvē par “vecajo” un godā līdzīgi jaunajam vadītājam.

Dažās citās kopās ir iespējams iegūt trešo pakāpi nekļūstot par Augsto priesteri vai priesterieni, bet šāds gods tiek piešķirts priesteriem, kuri parādījuši ļoti lielas spējas, taču nevēlas ne konkurēt ar veco vadītāju, ne pamest kopu, lai vadītu savējo. Bieži vien kopā tiek ievēlēts vai Augsto priesteru izraudzīts vietnieks, kas ir nākamā persona uz Augstā priestera titulu, vai ari tiek apmācīts, lai veidotu jaunu kopu. Viņš palīdz Augstajiem priesteriem vadīt rituālus, kā arī dažkārt viņi var tikt deleģēti vadīt rituālu prakses nolūkos. Šo vietnieka lomu var ieņemt arī priesteris, kas vēlas iegūt trešo iniciāciju.

Kopās var būt arī citi īpaši amati, no kuriem populārākais ir saucējs, kurš apziņo kopas biedrus par nākamajām sanāksmēm un nodod citas Augsto priesteru ziņas.

Tomēr šī ir tikai pati populārākā kārtība kopās, jo pastāv daudz dažādu tradīciju, no kurām dažas piekopj pilnīgi citādas paražas. Viena no tām ir īpaša Augsto priesteru sanāksme jeb virskopa. Ja kopa ir tik zinoša, ka visi vai gandrīz visi biedri jau varētu būt Augstie priesteri, taču kopu izformēt, lai veidotu jaunas, viņi nevēlas, ir iespējams kopu pārcelt augstākā līmenī, vēl šo līmeni nesasniegušos biedrus un mācekļus pārceļot kādā atvasinātā kopā un visiem kopas biedriem veidojot savas kopas. Šādā veidā veidojas divpakāpju struktūra, kurā Augstie priesteri ir divās kopās - savā vadāmajā un vecajā kopā, kas tagad sastāv tikai no Augstajiem priesteriem, un kurā notiek pašas svarīgākās apspriedes un rituāli. Parasti šādas kopas ir demokrātiskas.

Iespējams ari veidot pavisam citādu struktūru, kas sastāv no četrām, piecām vai vairāk pakāpēm, iespējams vispār atteikties no tām un nenoteikt ari pārbaudes laiku biedriem, kā arī veikt citas izmaiņas.

Vikka ir ticība, kas vēlas apmierināt katra cilvēka vajadzības, tāpēc tā kalpo cilvēkiem nevis liek kalpot sev vai baznīcai ar kādām dogmām. Nepastāv arī kaut kādas virsaugstās sanāksmes, kurās noteiktu ticības vispārējo attīstību vai kontrolētu visas kopas. Vikka ir dziva un mainīga ticība, kurā katra kopa un ragana vientuļniece var veidot savu ceļu bez kādām norādēm vai noteikumiem, sekojot vienīgi Vikkas padomam.

Teiksma Līgo