Vikkas tradīciju veidi


Tāpat kā tas ir ar daudzām reliģijām, arī Vikkai ir dažādi veidi, tradīcijas un novirzieni. Jāatzīmē gan, ka Vikkai šie veidi ir ne tik daudz kādas pamattradīcijas atvasinājumi, bet gan vispārīgs termins zem kura var apkopot līdzīgas, bet dažādu izcelsmju prakses. Pats nosaukums Vikka nav senāks par 1950tajiem gadiem, un tika ieviests daļēji arī tāpēc, lai nebūtu nepieciešams uzsvērt terminus maģija un burvestības. Iespējams var teikt, ka Vikka ir ticība un maģija ir tās praktizēšana.

Turpmāk rakstā ir īsi iezīmēti plašāk pazīstamākie veidi ar ko var sastapties meklējot informāciju par Vikku, bet šis saraksts nekādā ziņā nav izsmeļošs. Tiek lēsts, ka varētu uzskaitīt vairākus simtus Vikkas veidu, lai gan daudzi no tiem atšķirtos ar salīdzinoši nelielām niansēm.

Aleksandriānisma Vikka ir radusies Lielbritānijā 1960tajos gados. Tās autors ir Alekss Sanders, kas sauca sevi par savu raganu „karali”. Šī Vikkas veida rituāli ir atvasināti no Gārdnera tradīcijām, bet tajā ir vairāk izteikta rituālā/ceremoniālā maģija. Šis Vikkas paveids ir sastopams visā pasaulē, un šīs kopas izmanto diezgan stingru iniciācijas un līmeņu sistēmu.

Britu Vikka ir apzīmējums dažādu britu (tsk. Aleksandriānisma un Gārdnera) un ķeltu Vikkas veidu sajaukumam, bet to protams plaši praktizē arī ārpus Britu salām. Britu Vikkai ir raksturīga zināšanu nodošana pa skolotāju līnijām, proti, ir obligāta iniciācija, tiek organizēts konkrēts apmācības cikls, stingra kopas hierarhija.

Caledonii Vikka ir pazīstama arī ar nosaukumu Hekates vikka. Tā cēlusies Skotijā un ievēro šai teritorijai raksturīgos svētkus un tradīcijas.

Ceremoniālā Vikka lielā mērā izmanto ceremoniālās maģijas rituālus atbilstošo Alistera Kroulija darbiem. Šeit bieži uzsvars tiek likts uz Ēģiptes maģiju un Kabalas rituāliem.

Diāniskā Vikka ir radusies 1970tajos gados un koncentrējas galvenokārt uz sievišķo dievības aspektu. Šis Vikkas veids izaicina visa veida patriarhālas paradigmas un izrāda lielas rūpes par ekoloģiju. Kopas bieži sastāv no feministiski orientētām sievietēm, kas uzsver individualitāti un radošo garu, vienlaikus noliedzot struktūru un formālus rituālus.

Eklektiskā Vikka pati par sevi nav atsevišķs veids, bet gan apzīmējums vikānim, kas praktizē dažādu pagānisku tradīciju sajukumu. Parasti tās ir individuāli praktizējošas personas, kas savus rituālus veido patstāvīgi, personīgi kombinējot virkni brīžiem pat šķietami pretrunīgus garīgos principus (piemēram, plaši pazīstama ir kristīgā vikka). Tiek uzskatīts, ka eklektisku vikkāņu ir daudz vairāk nekā tādu, kas pieturas pie vienas konkrētas tradīcijas.

Gārdneriānisma Vikka ir viens no pazīstamākajiem vikkas veidiem, ko 1950tajos gados attīstīja anglis Gerals Gārdners. Viņš tiek uzskatītas arī par mūsdienu vikkas tēvu. Šajā tradīcijā nepieciešams iniciēties, un tā tiek praktizēta konkrēti strukturētās kopās. Lai gan kopās cenšas uzturēt līdzsvarotu vīriešu un sieviešu daudzumu, reliģiskās prakses ir vairāk orientētas uz sievišķo dievības aspektu. Šis Vikkas veids ir kalpojis par pamatu daudziem citiem.

Gregoriāņu Vikka ir dibināta 1970tajos gados un tās autors ir Džordžs Pattersons. Tā ir ļoti eklektiska Vikkas forma, kas balstās uz Gārdnera un Aleksandriānisma tradīcijām. Tās biedri visbiežāk darbojas kopās, bet tajās tiek uzsvērta brīvība un biedri tiek aicināti mācīties no visdažādākajiem avotiem.

Ķeltu Vikka ir druīdisma un Gārdnera tradīcijas apvienojums, kur liels uzsvars tiek likts uz elementiem, dabu un senajām leģendām. Šajā tradīcijā ir plašas zināšanas par augu, koku un akmeņu dziedinošajām un maģiskajām īpašībām, kā arī par rūķiem un laumām. Līdzīgi kā Gārdnera tradīcijā, šo Vikkas veidu parasti praktizē kopās, ievērojot konkrētas tradīcijas, rituālus un organizatorisko hierarhiju.

Piktu Vikka ir Skotijā radusies tradīcija, kas uzsvaru liek uz dažādiem dabas aspektiem: dzīvniekiem, augiem, minerāliem. Tā ir Vikka praktizēšanai vienatnē, proti, nenotiek maģisku vai reliģisku rituālu veikšana kopās. Meditācija un zīlēšana ir būtiskas šīs tradīcijas daļas, un tā galvenokārt māca kā katram cilvēkam pašam strādāt ar maģiju saskaņā ar apkārtējo vidi.

Pow-Wow ir tradīcija, kas nav īsti Vikkas veids un tā nav savā būtībā reliģija. Šādi apzīmē maģiskas dziedināšanas praksi ar vārdiem, zālītēm un roku uzlikšanu, lai risinātu ikdienišķas problēmas un aizsargātu mājas. Šī tradīcija, kas sākotnēji radusies vecās Eiropas teritorijā, nav pretrunā ar kristietību, jo uzsver, ka visas spējas ir Dieva dāvana un mēdz buramajos vārdos izmantot klasisku lūgšanu frāzes.

Seax Vikka radusies 1970tajos gados, kad Reimonds Baklands atveda uz ASV Gārdnera tradīciju. Tās būtiskākā atšķirība no citiem Vikkas veidiem ir atvērtie publiskie rituāli. Tāpat netiek uzskatīts par nepieciešamību piederēt konkrētai kopai un ir iespējama pašiniciācija. Prakses uzsver senās ģermāņu dievības un zīlēšanai izmanto rūnas.

Strega Vikka ir Itālijas tradīcija, kas balstās uz dabas spēku godināšanu. Tās pamatā ir latīņu (romiešu) un etruskiešu senās reliģijas. Tiek uzskatīts, ka tā atjaunota 14.gadsimtā Toskānā un tās pamatlicēja ir sieviete vārdā Aradia. Šis Vikkas veids izmanto šamaniskas prakses un uzsver Vikkas dziedināšanas aspektu.

Šamaniskā Vikka apzīmē prakses, ko lieto dažādas pagānu kultūras visā pasaulē. Šamanis ir vienlaikus dziednieks, priesteris, zīlnieks, burvis un garīgais skolotājs savai kopienai. Bieži tiek izmantoti mainīti apziņas stāvokļi lai veiktu rituālus, iegūtu zināšanas un ceļotu astrālajā plānā.

Teitoniskā jeb Ziemeļu Vikka ir balstīta uz Skandināvu kultūras mantojumu. Būtiska loma ir kontaktam ar zemes, kalnu un ūdeņu gariem. Tā kā jūra bija svarīga dzīves sastāvdaļa, vēju izsaukšana un pareģošana bija vienas no pamatnodarbēm.

Vienpates (solitary) Vikka ir apzīmējums vikānim, kas praktizē tikai vienatnē. Konkrētās tradīcijas var atšķirties, un bieži vienpates vikāņi savas zināšanas ir ieguvuši pašmācības ceļā. Tā iemesli var būt gan praktiskas grūtības atrast domubiedrus, gan uzskats, ka darbs vienatnē ir efektīvāks.

Aija Madara