Vikka un ēšanas paradumi


Vikka kā pārliecība neaizliedz ēst neko, tāpat kā nav skaidru norādījumu, kas būtu jaēd, taču vikāņu vidū diezgan izplatīts ir gan veģetārisms, gan vēgānisms, gan svaigēšana, gan arī citas uztura formas, kas nav tik pierastas citu ticību pārstāvju vidū. Lai gan Vikka neierobežo vikāņus ēdiena izvēlē, tomēr Vikkas ētika paredz to, ka viss, kas mums ir dots, nāk no Dievietes - dzīvās Dabas mātes, tāpēc ir cienījams un par to ir jāizjūt pateicība. Neviens dzīvnieks vai augs nav dzimis tikai tāpēc, lai to apēstu, lai gan tāds var būt tā liktenis dzīves beigās.

Vikka uzskata, ka dvēsele un nemirstīga būtība, lai gan varbūt ne individuāla rakstura, piemīt visai dzīvajai un pat citu uzskatā nedzīvajai dabai, piemēram, akmeņiem un ūdeņiem. Vikāņi ciena šo dzīvību, tādēļ ļoti bieži pievērš pastiprinātu uzmanību tam, ko ēd. Pastāv ļoti dažādi uzskati, taču tos vieno pateicība un cieņa, kā arī apziņa par to, ka kādam ir jāmirst, lai varētu dzivot citi, un ka tāda ir Dievietes iedibinātā kārtība. Tomēr mums vienmēr ir izvēle, kādā veidā nodrošināt savu eksistenci.

Otrs arguments, kādēļ vikāņi parasti pievērš uzmanību šim jautājumam, ir ekoloģiskais aspekts, gan personīgajā, gan visas zemes veselības aspektā. Personīgajā līmenī ir runa par to, cik ļoti noteikta veida ēdiens ir veselīgs un nepieciešams konkrētam cilvēkam, viņa bērniem, ģimenei un pat mājdzīvniekiem, bet vienmēr tiek paturēts prātā, ka mūsu individuālās izvēles tiešāk vai netiešāk vienmēr skar dzīvo Zemi - Gaju.

Kombinējot šos divus aspektus, daudzi vikāņi dod priekšroku veģetārismam, vegānismam vai svaigēšanai, vai ekstrēmākos gadījumos pat augļēšanai. Protams, ka šie paši argumenti bieži ir aktuāli arī citu ticību pārstāvjiem, daļa arī ateistiem. Apskatīsim visas šīs uztura formas, ņemot vērā gan ētisko, gan ekoloģisko aspektu.

Pirmā uztura grupa ir visēdāji. Arī šeit pastāv ļoti daudz dažādu variāciju. Pirmais un vienkāršākais variants ir tāds, ka vikānis ēd jebkuru veikalā nopērkamo gaļu, arī medījumu, un varbūt pats iet medībās vai makšķerē. Parasti šādi vikāņi tic karmas spēkam un tam, ka tāda ir bijusi šī dzīvnieka karma un liktenis, tāpēc par to nav jāuztraucas. Parasti tomēr, vismaz ēdot gaļu, tiek veikta galda lūgšana vai klusām pie sevis lūgta piedošana par dzīvniekam nodarītajām sāpēm, gan nogalināšanas, gan audzēšanas procesā. Tādā veidā tiek nodrošināts, ka kopējais dzīvnieku gars nedusmosies uz cilvēku un tā gaļa nesīs tikai labumu.

Otra visēdāju kategorija ir vikāņi, kas lieto tikai ekosaimniecībās un citos piemērotākos apstākļos ražotu gaļu, olas un pienu. Tiek uzskatīts, ka, piemēram, vista, kas ir dzīvojusi brīvā dabā, lauku aplokā, kopā ar gaili un dabīgā veidā audzinājusi cālēnus, ir dzīvojusi pilnvērtīgu domesticēta dzīvnieka dzīvi, un arī tās gaļa nesīs labumu, jo nesaturēs nevajadzīgas vardarbības enerģiju. Tādā veidā šāds dzīvnieks ir bijis laimīgs, tam ir bijusi dzīve, kas neattiecas uz fabrikās audzētiem dzīvniekiem, kas tiek audzēti saspiestībā, bez kustībām un jebkādām sociālajām iespējām, bez iespējas radīt pēcnācējus, un šādi dzīvnieki bieži vien tiek arī nogalināti sāpīgā un necienīgā veidā. Vairums vikāņu, kas lieto gaļu, pievērš uzmanību dzīvnieka audzēšanas apstākļiem, papildus veicot jau iepriekš minētos cieņas pasākumus.

Vēl viena vikāņu kategorija ir cilvēki, kas lieto tikai brīvā dabā dzīvojušu dzīvnieku, bieži vien tikai pašu nomedītu dzīvnieku gaļu. Viņi jūtas kā daļa no dabas, tāpēc aktīvi paši piedalās dabas procesos, izvēloties būt mednieki. Bieži šāds uzskats saistīts arī ar ideju par dzīvnieku īpašo spēku, ko iespējams iemantot, tos pašam nomedījot un ēdot. Šādā gadījumā nekad netiek ēsts totēmiskais jeb spēka dzīvnieks, kuru cilvēks ir izvēlējies par savu celvedi un aizstāvi, vai arī tas tiek ēsts tikai rituāliem mērķiem, bieži vien tikai reizi mūžā.

Diezgan liela daļa vikāņu ir peskoveģetārieši - ēd arī olas, zivis un citus jūras produktus. Šāds uzskats sakņojas pieņēmumā, ka aukstasiņu dzīvnieki nav tik individuāli un tuvi cilvēkam, kā zīdītāji un putni. Tiek pat uzskatīts, ka bara zivis nemaz nav konkrētas dvēseles, bet gan kopējā apziņas plūsmā eksistējošas vienas dvēseles daļas, tādēļ panemt vienu zivi no bara ir tas pats, kas noplūkt daļu auga, pārējo atstājot augt.

Nākamā grupa ir veģetārieši, kas uzskata, ka drīkst audzēt dzīvniekus vai nu olām, vai arī tikai pienam. Šajā uzskatā, audzējot govi, kazu vai vistu, tai netiek nodarīts ļaunums, bet gan šīs sugas ir tam radītam, lai dzīvotu kopā ar cilvēku un tāda ir to garīgā sūtība. Veģetārieši uzskata, ka gaļa nav nepieciešama cilvēka organismam, kas arī ir pierādīts, tādēļ ir tikai ētikas jautājums, vai cilvēks izvēlas to tomēr ēst, nogalinot un sāpinot dzīvniekus, vai arī izvēlas labāk to nedarīt. Olās un piena produktos ir visas nepieciešamās vielas, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi attīstīties. Otrs jautājums ir par ekoloģiju - gaļas ražošana patērē milzīgus resursus, kurus izmantojot cilvēkam ēdamu augu audzēšanai, varētu samazināt badu pasaulē. Lai iegūtu vienu kilogramu gaļas, zudumā iet neskaitāms daudzums enerģijas, kas varētu tikt izmantoti taupīgāk, pie tam gaļas lopu ganāmpulki nobradā milzīgas platības, vēršot tās tuksnešos, kā arī piesārņo atmosfēru ar metānu, veicinot globālo sasilšanu.

Nākamā uztura grupa šos argumentus uzskata par tik nopietniem, lai pilnībā atteiktos no jebkādu dzīvnieku audzēšanas. Vegāni uzskata, ka jebkāda dzīvnieku izmantošana ir nosodāma un nav nepieciešama, kā arī viņu uzskatā cilvēks var bez jebkādām kaitīgām sekām iztikt pilnībā bez dzīvnieku valsts produktiem, gan ēdiena, gan ādām un tādām rotaslietām kā pērles. Šādu uzskatu paudēji vikāņi uzskata, ka tā ir nevajadzīga jaukšanās dabas pasaulē, kam nav loģiska pamatojuma. Daļa vikāņu pieļauj mājdzīvnieku - suņu un kaķu audzēšanu, daļa arī citu eksostisko dzivnieku turēšanu, jo tie ir cilvēku draugi, taču daļa iestājas par draudzību ar dzīvniekiem, tos neierobežojot.

Nākamās uztura grupas pārstāvji iet vēl tālāk - noliedzot jebkādu termiski apstrādātu pārtiku. Ir zināms, ka pie aptuveni +43 grādu temperatūras augi zaudē lielu daļu savas uzturvērtības un vitamīnu, tāpēc svaigēdāji uzskata, ka nav nepieciešams vai ir pat ļoti nevēlams apstrādāt augļus un dārzeņus pie augstākas temperatūras. Svaigēdāji uzskata, ka šis ir visdabīgākais uztura veids, jo viss tiek ēsts tāds, kāds ir nācis no dabas, saglabājot visu dabīgo smaržu, garšu un dzīvības enerģiju. Daži svaigēdāji lieto svaigu pienu, bet vairums uzskata, ka piens ir bērna uzturs un pieaugušam cilvēkam nav vajadzīgs. Pastāv ļoti liela vegānu un pat veģetāriešu grupa, kas svaigēšanu piekopj daļēji, lielāko daļu pārtikas lietojot neapstrādātu, bet papildinot to ar dažiem atsevišķiem produktiem, kā, vārīti graudaugi, piemēram, rīsi un griķi, maize vai citi produkti.

Svaigēšanai gan ir arī ēnas puses - nav iespējams visu gadu patērēt tikai vietējo produkciju, ja svaigēdājs dzivo mērenajā vai aukstākā klimata zonā, lai uzņemtu visas vajadzīgās vielas, un tas veicina enerģijas patēriņu, pārvadājot pārtiku, uzglabājot to noliktavās un vekalu aukstuma vitrīnās.

Visekstrēmākā svaigēdāju daļa uzskata, ka nav pieļaujams nogalināt arī augus, tāpēc viņi neēd nekādas saknes vai veselas augu daļas, tikai augļus un sēklas, kas teorētiski vēl nav attīstījušies par augiem, vai arī apēd augļus, bet sēklas izkaisa tām piemērotos apstākļos. Nav gan zināms, cik reāli iespējams ir šāds dzīvesveids, taču augļēdāji uzskata, ka tā ir pareizā izvēle, kas palīdz mazināt pasaulē pastāvošo vardarbību.

Tīri teorētiskā līmenī pastāv arī tādi cilvēki, kas pārtiek tikai no Visuma dzīvības enerģijas – prānas, latviski tos parasti sauc par saules ēdājiem, taču šāds dzīvesveids nav pierādīts, un arī Vikka kā ticība nav tendēta uz atteikšanos no pārtikas.

Visi vikāņi uzskata, ka uzturs ir svarīga dzīvesveida sastāvdaļa un vieglprātīga attieksme šajos jautājumos ir pretrunā Vikkas padomam un nav savienojama ar atbildīgu attieksmi pret savu vidi. Tāpat kā visi Vikkas likumi ir domāti tikai kā vadlīnijas pašam sava morāles kodeksa izveidei, tāpat arī katrs vikānis, ņemot visus iepriekš minētos un citus argumetus, būvē savu attieksmi un dzīvesveidu saistībā ar uzturu, paturot prātā, ka mēs visi esam vienoti vienā ekosistēmā, vienā dzīvībā.

Teiksma Līgo