Gada rats


Pasaulē ir maz vietu, kurās pilnā apmērā var izbaudīt četrus aptuveni vienlīdz garus gadalaikus. Šādā ziņā mums ir paveicies, jo mums ir pavasaris, vasara, rudens un ziema, kas katrs ilgst aptuveni trīs mēnešus. Saistībā ar gadalaiku maiņu un saules ceļu pie debesīm visām pagāniskajām ticībām piederošajās kopienās tiek svinēti dažādi svētki. Šie svētki atšķiras, taču tiem ir vairākas kopīgas iezīmes, kas gan nav izplatītas pilnā skaitā visās tradīcijas, bet vismaz dažas no pazīmēm tām piemīt:

Mūsu senči svinēja visus astoņus gada rata svētkus ar Jauno gadu Meteņos - aptuveni 6. februārī, tomēr ar šādu Jaunā gada datumu mūsdienu cilvēkiem parasti rodas grūtības. Pastāv teorija, ka gadalaiki pamazām nobīdās virzienā uz priekšu - maijs vēl ir salīdzinoši vēss, bet Septembris dažkārt ļoti silts. Senie latvieši vasaras sākumu svinēja aptuveni 6. maijā - Ūsiņa dienā, bet mūsdienās bieži vien vēl aprīlī ir sniegs.

Otrs populārs Jaunā gada datums ir Samhains - 1. novembris, kad jauno gadu svinēja ķelti, kuri visu gadu dalīja gaišajā un tumšajā gadā, un par Jauno gadu pieņēma tumšā gada sākumu. Mums, latviešiem, šāda doma var likties mazliet dīvaina, pat neņemot vērā, ka ierasti tiek svinēta parādu piedziņas diena, kas radusies Senajā Romā - 1. janvāris. Ir ierasts pavasari saistīt ar rītu un arī latviešiem diena sākās ar saullēktu nevis nomainījās divpadsmitos naktī. Sekojot šādai izpratnei par dabas cikliem, ļoti daudzi pagāni par Jaunā gada datumu izvēlas 21. martu - astronomiskā pavasara sākumu, kas šobrīd tiešām sakrīt ar laiku, kad var just īstu pavasari. Arī dažas citas ticības svin jauno gadu šajā datumā, piemēram, Bahai. 6. februārī vēl valda ziema, tāpēc Meteņa diena, kad gads metas uz otru pusi dažu neopagānu vidū ir zaudējusi savu nozīmi kā Jaunais gads, bet saglabājusi visas pārējās tradīcijas.

Latviešu gads sastāvēja no astoņiem svētkiem, no kuriem daudzi vēl arvien saglabājuši savus senos vārdus, bet citi pieņēmuši kāda kristiešu svētā vārdu, veidojot hibrīdu svētku pārvaldnieku - dievību. Svētki virknējas šādi:

Pastāv arī vēl vairākas svinamās dienas - Teņa diena, Laimai veltītā Laidene un citas, taču tām vienmēr ir mazāka nozīme, kā astoņiem galvenajiem gada rata svētkiem.

Otra spēcīga tradīcija, ar kuru ir aizsākusies jauno laiku tradicionālā Vikka, ir ķeltiskā tradīcija, kurā svin šādus svētkus:

Ļoti daudzās no šo svētku tradīcijām vērojamas līdzības, tādēļ neopagāni daudzās valstīs apvieno tradicionālās Vikkas ķeltisko svētku tradīcijas ar savas svētkiem. Tas veiksmīgi notiek arī Latvijā, jo ķeltu un latviešu kultūras ir diezgan tuvas, kā būtībā visas Eiropas tautu pagāniskās kultūras, kurās var atrast kopīgo. Vikka aicina meklēt šo kopīgo satvaru, kas veidojis Eiropu kā savā veidā vienotu veselumu, taču neviens nav aicināts aizmirst un pamest savu kultūru un tradīcijas.

Dzīļozols svin astoņus gada rata svētkus pēc būtības, izjūtot konkrētās dienas enerģiju un visus rituālus, spēles un citas tradīcijas izpilda skanot latviešu dziesmām un latviskā garā, taču iekļaujot visdažādākos elementus no citām kultūrām, ja tie tur patiešām iederas, kā arī veido savas tradīcijas un rituālus, lai labāk izmantotu dienas spēku un justu piepildījumu svinot šos svētkus kā dzīvas un mainīgas tradīcijas kopējiem.

Kādēļ tad cilvēki, kuri bieži vien ir pilnībā atrauti no lauksaimniecības cikliem, kuri bieži ir godināti gada rata svētkos, vēl joprojām svin šos svētkus pat pilsētās? Lai izprastu šo jautājumu, ir jāielūkojas pagātnē un laikā, kad cilvēki ir sākuši svinēt šādus svētkus.

Saistībā ar zemkopību tāds jautājums nerodas - ir redzams, ka svētki bieži iezīmē svarīgus darbus, kā lopu laišana ganībās, sēja un ražas novākšana. Cilvēkiem sējot un novācot labību noteikti gribējās atrast tam pareizo laiku, lai raža būtu bagātīga, tādēļ tika piekopti dažādi rituāli, lai to nodrošinātu, tādā veidā veidojās svētki - rituāliem bija nepieciešams laiks un tie ieveda cilvēku citādā - svētku apziņas stāvoklī. Arī saistībā ar citiem notikumiem veidojas svētki, piemēram, pirmo reizi, laižot ganībās govis, tās metas pļavā tik nevaldāmā priekā, ka nav brīnums šo uzskatīt par svētku dienu, jo cilvēks bija nesaraujami saistīts ar saviem lopiem, izjūtot to prieku kā savējo. Govis rotāja ziediem un visi kopā svinēja vasaras atnākšanu.

Bet vai tiešām svētki ir veidojušies tikai kopā ar lauksaimniecības cikliem? Tiek uzskatīts, ka tie ir pastāvējuši tagadējās Latvijas teritorijā jau vēl pirms baltu cilšu, kas vienā no versijām jau sākotnēji bija zemkopji, ienākšanas. Pirms mūsu senčiem šeit dzīvoja somugru ciltis, kas bija mednieki - vācēji, kas pielūdza Lielo Dievieti briežu mātes izskatā, un tiek uzskatīts, ka jau viņi svinēja gada rata svētkus. Briežu bariem pārvietojoties, arī cilvēki devās tiem līdzi, un atkal dzīve ieguva ciklisku raksturu.

Tagad palūkosimies uz mūsdienu situāciju. Kuri ir garākie svētki Latvijā mūsdienās? Ir kaut kas garāks par kāzām Latgalē, un tas ir vienkārši pavasaris. Tie nav strukturēti svētki un nav saistīti tieši ar Lieldienām kā pavasara sākumu, taču vismaz Latvijā pavasara laiks ir kaut kas īpašs. Katrs cilvēks, lai viņš dzīvotu pilsētā vai laukos, pavasarī nomet nevajadzīgo drēbju kārtu un ļaujas saules stariem. Visas cilvēku emocijas ir gaidpilnas un priecīgas, mainās savstarpējās attiecības un cilvēki it kā izlien no savas ziemas guļas un sāk aktīvu saskarsmi ar citiem.

Vairāk gan bērnībā, bet arī vēlāk cilvēki tomēr izjūt diezgan spēcīgi pirmo reizi, kad var nevilkt virsdrēbes, kad ierauga pirmo ziedošo pieneni, ābeli, ceriņus, kad jau ir zaļa zāle un var sēdēt uz zemes, jo bijis pirmais pērkons, kad tiek atklāta peldēšanās sezona, un pēc tam arī pirmo reizi, kad atkal jāvelk virsdrēbes, kad pirmo reizi tiek uzvilkti zābaki un kad uzsnieg pirmais sniegs.

Visi cilvēki ir nesaraujami saistīti ar dabas gadalaiku cikliem, vienalga, vai runa ir par labības sēju vai laiku, kad jāsāk lietot ziemas riepas. Viss šis cikls rada virzības sajūtu, pārmaiņas, kuras nenovēršami ved mūs uz priekšu, tomēr atkal un atkal atgriežoties pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā. Šo kustību vislabāk raksturo spirāle, kas, atkārtojot jau it kā bijušo, katru reizi ved mūs tālāka attīstības pakāpē.

Gada rata svētki iezīmē kustību pašā cilvēkā. Tāpat kā no rīta cilvēks pamostas no miega, tāpat saules gaisma pamodina viņu pavasarī un dod mieru vēlā rudenī. Visspilgtāk šo kustību iezīmē saules ceļš pie debesīm, lai gan sava nozīme ir arī mēness augšanas un dilšanas ciklam, par kuru runāsim citā reizē.

Saulgrieži un saulstāvji ir laiks, kad pasaule iegūst visspilgtāko mainīgumu, un jau izsenis pastāvējis uzskats, ka saulei un pasaules kārtībai vispār ir nepieciešams cilvēks, kurš veic noteiktas darbības, lai saule spētu iet savu gaitu debesu kalnā un no tā atkal jūrā. Protams, ka bez cilvēka saule nepazudīs un Jāņu nakts melnās saules lūzuma momentā nepazudīs tumsā pavisam, bet cilvēka iekšējajai saulei gan ir vajadzīga šī gada rata apjausma un iekšējā izjūta. Viens to nepamana, cits veic sarežģītus tradicionālos rituālus, bet šo saiti starp cilvēku un pasauli kopj katrs cilvēks.

Saskaņojot sevi ar dabas ritmiem, cilvēki spēj pieskarties dziļam un neizsmeļamam enerģijas un harmonijas avotam, un pagāniskie gada rata svētki ir viens no veidiem, kā saskaņot savu iekšējo sauli un iekšējo plūsmu ar gadalaiku maiņas spirālveida kustību, paceļoties augstākā līmenī kā enerģētiski, tā ikdienas emocijās.

Teiksma Līgo