Mārtiņi jeb Samhains


Pa vidu starp rudens un ziemas saulgriežiem ir vieni no vikkā svarīgākajiem gada svētkiem - Samhains. Tie aptuveni sakrīt ar latviskajās tradīcijās svinētajiem Mārtiņiem, un abi mēdz tikt uzskatīti arī par trešajiem ražas svētkiem. Laika ziņā starpība starp abu tradīciju svētkiem mēdz būt vislielākā, līdz pat divām nedēļām, jo Samhainu atzīmē 31.oktobrī, bet Mārtiņi svinami 5-7.novembrī pēc Gregora kalendāra vai arī 10.novembrī.

Mārtiņi latviskajā tradīcijā ir saimnieciskā gada noslēgums un ziemas sagaidīšanas svētki, un ar tiem beidzas arī virkne lauku darbu. Līdz Mārtiņiem jābeidz labības apstrāde, zirgi vairs netiek laisti pieguļā un citi lopi ganos. Zemes aršana jāpārtrauc, jo Zeme dodas atpūtā un to nevajadzētu vairs traucēt. Mārtiņos, gatavojoties ziemai, kauj lopus. Šo iemeslu dēļ Mārtiņi saukti arī par Apkūlībām un Miesmeti.

Mārtiņdienas atzīmēšana ir pazīstama vairākās kultūrās Eiropā, kur tā saistīta ar zirgu un
bruņinieku tradīcijām. Daudzu tautu parašas ietver arī gājienus ar svecēm vai lāpām pa
apkārtējiem namiem, tā dodot ierosmi mūsdienu angliski runājošajās teritorijās populārajām Helovīna izdarībām. Latviskajās tradīcijās sākas iešana budēļos, proti, pārģērbšanās un došanās pie kaimiņiem svētību sniegt. Ķekatu dejas ir arī simboliski auglības rituāli, kas ievibrē apkārtējo pasauli, bet maskošanās satur būtisku ezotērisku simboliku par spēju uz laiku iejusties citās vibrācijās.

Mārtiņi gadskārtā ir tieši pretī Ūsiņiem (gada ratā starp pavasara un vasaras saulgriežiem), un abi šie svētki ir īpaši saistīti ar saules stāvokli. Ūsiņš tiek uztverts kā rīta ausmas tēls, savukārt Mārtiņš kā saules dilšanas tēls. Viens no Mārtiņu simboliem ir gailis - gaismas un uguns simbols.

Mārtiņu jeb Apkūlību svinības ir bagātīgas, un tiem piederas pateicība par labo ražu gan
dievībām, gan aizgājušajiem dzimtas locekļiem, kas palīdzējuši gada darbos. Latviskajās
tradīcijās šis ir veļu laika noslēgums, kad tie svētkos vēl reizi mielojami.

Sākoties ledus laikam, kad lielākie darbi nobeigti, ir iespēja vairāk laiku veltīt sev un
savai garīgai izaugsmei. Latvieši to veltīja stāstu stāstīšanai, mīklu minēšanai un kopīgai
dziedāšanai vakaros. Par sevis pilnveidošanas rituāliem uzskatāma arī ziedošana un ķekatu gājieni auglības, veselības un bagātības vēlēšanai.

Samhains (izrunā kā SOW-in, SAH-vin vai SAM-hayne) vikkā bieži saukts par jauno gadu un svarīgāko no četriem lielajiem sabatiem. Tāpat kā latviskajās tradīcijās, arī Samhains ir pazīstams kā ražas noslēgšanas laiks un gada gaišākās puses beigas. Tas bija iemesls plašām svinībām, visa ciemata pulcēšanai. Samhains dažkārt svinēts septiņas dienas.

Tā svinēšanas laiks 31.oktobrī – 1.novembrī tika savulaik sapludināts ar kristīgās tradīcijas visu svēto dienu (diena, kurā pieminēt tos svētos, kam nav savas individuālās svinamās dienas kristīgajā kalendārā), un nosaukums „All Hallows Eve” ir pārvērties mūsdienu Helovīnā.

Svinību būtisks elements ir ugunskuri, un iziešana starp diviem ugunskuriem vai to dūmiem izmantota attīrīšanās rituālos. Samhaina laikā plīvurs starp pasaulēm ir visplānākais, un to iespējams izmantot komunicēšanai ar gariem un citām būtnēm. Vienlīdz pazīstamas ir gan tās tradīcijas, kas aicina un veicina šo sazināšanos (kā piemēram, sveces atstāšana rietumu puses

logā, lai senču gars atrastu ceļu), gan tās, kas palīdz izvairīties no nevēlamas ietekmes (teikts, ka spocīgie helovīna ķirbji atbaida ļaunos garus). Pārējo pasauļu tuvums nozīmē arī to, ka Samhainā bieži veic visdažādākā veida zīlēšanu.

Saskaņā ar Ķeltu tradīcijām gadalaiki ir tikai divi – vasara un ziema. Samhains ir to maiņas punkts, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šie svētki tiek bieži uztverti kā jaunais gads. Tomēr enerģētiski mēdz arī teikt, ka iepriekšējā gada beigas var uzreiz nenozīmēt jaunā gada sākumu. Nedz Zemes, nedz Saules enerģija šajā laikā nav tāda, kas īpaši aicinātu uz jaunu ciklu. Gan pasaulei, gan cilvēkiem tas drīzāk ir laiks, kad atvadīties no bijušā un atbrīvot vietu jaunajam. Laiks, kas salīdzināts arī ar grūtniecības periodu, kad domāt un iecerēt topošo realitāti.

Dievietes gada-mūža ciklā šis ir laiks, kad tā ir vecas un viedas sievietes veidolā. Savukārt Ragainais dievs mirst, lai atdzimtu Ziemassvētku laikā, bet Dieviete kopā ar visu pasauli atvadās un grimst pārdomās.

Šie svētki no visiem astoņiem gada rata svētkiem visvairāk uzsver nāves un atjaunošanās konceptus, pie tam svinot vienas dzīves noslēgumu kā ceļu uz nākamo, uz attīstību. Šis ir laiks, kad ļaut lietām aiziet, nevis izmantot savus fiziskos un garīgos spēkus, lai izmainītu savu un apkārtējo dzīves. Tas arī ir laiks, kad pārskatīt savu dzīvi un atrast tās daļas, kas vairs nekalpo augstākam labumam, un noslēgt tās. Dažkārt tas var nozīmēt nolaišanos pirmatnējā tumsā, no kuras tad parādīties jaunajām idejām, jaunajam laikam. Tas ļaus vislabāk sagatavoties Ziemassvētku dzimšanas mistērijai.

Aija Madara