Meteņi jeb Imbolc


Saules gada rata svētki starp Ziemsvētkiem un Lieldienām latviskajā tradīcijā saukti par Meteņiem vai arī par Laimas dienu. Tie svinami 7 nedēļas pirms Lieldienām vai arī pēc Gregora kalendāra 6.februārī. Vikkā šie svētki ir Imbolc vai Imbolg un tiek atzīmēti 1- 2.februārī vai arī pēc vecākām tradīcijām 12.februārī. Vēl mazliet savādāku datumu piedāvā tradīcija, kas saka, ka Meteņi svētāmi otrajā pilnmēnesī pēc ziemas saulgriežiem, vai arī, vēloties lai svētki iekrīt tieši pa vidu starp ziemas saulgriežiem un pavasara saulstāvjiem, jāgaida brīdis, kad Saule ir 15° Ūdensvīrā zīmē. Latvijā tie ir pavasara gaidīšanas svētki, bet citur tiek svinēti jau kā pavasara sākums.

Tiek uzskatīts, ka latviešiem tieši šis brīdis ir bijis gada sākums (vikkā par gadu miju visbiežāk sauc Samhainu, bet skandināvu tradīcijās savukārt tas ir Yule). Saka, ka vārds Meteņi veidojies no tā, ka gads „metas riņķī”. Meteņus sāka svinēt sestdienas vakarā (vai pussvētē ievērojot deviņu dienu nedēļu/savaiti pēc vecā latviešu Saules kalendāra), un svētdiena ir Meteņu diena, kuras vakarā Metenis arī jāpavada jau prom.

Lai arī latviskajās tradīcijās tie svinēti tikai vienu dienu, Meteņiem raksturīga liela jautrība, vizināšanās ar kamaniņām, braukšana ciemos, bērnu izjokošana un kārtīgs mielasts. Zināms, pat, ka mielasts nests ārā, lai ēšanas dēļ nebūtu jāpārtrauc ragaviņu prieki. Tradicionālie ēdieni bija cūkas galva un dažādi plāceņi. Meteņi ir arī pēdējā budēļos iešanas reize, jo tie piederas pie ziemas laika, kas nu beidzas. Meteņi saukti arī par Miesmeti, Buduļu vakaru un Miezmežu vai Pīrāgu dienu.

Meteņa izdarībām ir rituāla saistība ar nākamā gada ražas veicināšanu. Piemēram, tas, cik tālu no kalna braucot ar ragavām var aizvizināties, saistīts ar to, cik gari lini vasarā augšot un cik auglīga druva būs. Metenī dedzināja salmu kūļus un Jāņu vainagus, ja tas nebija izdarīts Ziemsvētkos. Bērni tika pārliecināti, ka Metenis staigā pa mājām un kāds no mājiniekiem to dzen. Tad bērniem bija jāgaida lejā, vaļā turot maisu, bet no istabas vai klēts augšas Metenis meta tajā pīrāgus un citas dāvanas. Tas gan parasti noslēdzās ar to, ka bērni tika arī aplieti ar ūdeni.

Tas, ka ar ražas veicināšanu saistītas darbības tiek veiktas laikā, kad zemi klāj sniegs, var likties savādi, bet ziemai šobrīd vairs nav pārsvara. Zem sniega segas daba sāk mosties un cilvēkiem jāpieskaņojas tai, pārslēdzot savas domas uz pavasara darbiem.

Meteņu svinības beidzas ar Pelnu dienas atnākšanu, kas ir atzīmējama pēc tam pirmdienā. To var uzskatīt par jaunā gada pirmo dienu un pavasara pirmo dienu. Pelnu dienā notikusi pieaugušu dēlu iziešana dzīvē, jaunu saimniecību dibināšana. Dienas nosaukums saistāms ar to, ka pelnos ierušināta uguns ņemta līdzi uz jauno saimniecību.

Imbolc vai Imbolg (izrunā kā i-MOLK, i-MOLG, IM-bulk vai EM-bowlk) svētku nosaukums cēlies no senās īru valodas un nozīmē „ir vēderā”. Uz lauksaimniecību orientētajā kultūrā tas attiecās uz grūsnām aitām vai aitu pienu, jo aitiņu daudzums bija labklājības garants. Ķeltu tradīcijās šī tiek saukta par Brighidas dienu, un tie ir mājas un pavarda svētki. Kristietības periodā dieviete Brighida (arī Brida) ir pārtapusi par Svēto Brigidu, bet tā ir dzejas, dziedināšanas, kalēju un visa veida rokdarbu dieviete.

Tiek uzskatīts, ka Imbolca priekšvakarā Brigida staigā pa zemes virsu un sievietes pirms došanās gulēt izlika ārā kādu auduma vai apģērba gabalu ko Brigida varētu svētīt. Šiem audumiem pēc tam ir dziedinošs spēks, un savulaik tāds bija katras lauku vecmātes īpašumā.

Ķeltu tradīcijas stāsta par Brigitas lelles taisīšanu no salmiem, kas tiek guldīta īpašā šūpulī. Tam blakus tiek nolikts fallisks priekšmets, jo jaunā gada pārpilnība var rasties tikai aktivizējot radošo enerģiju. Tāpat pazīstami ir Brigitas krusti, ko pin no salmiem, un kas pēc tam aizsargā māju no ļaunuma un ugunsnelaimēm.

Uguns un attīrīšanās rituāli ir būtiska šo svētku daļa. Sveču un liesmu iedegšana simbolizē siltuma un gaismas pieaugumu, un godina Saules karaļa atgriešanos. Ja iespējams, pa svecei tiek iedegts katrā mājas istabā (visas iededzot no vienas), vai arī uz brīdi tiek ieslēgtas pilnīgi visas gaismas. Gaisma veic attīrīšanās funkcijas pēc noslēgtā ziemas perioda un kalpo iedvesmai. Dažkārt šī attīrīšanās ir arī gavēņa sākums.

Dievietes un Dieva mūža-gada ciklā šis ir brīdis, kad Dieviete atkal pārtop jaunā meitenē. Dievs savukārt pēc dzimšanas ziemas saulgriežu laikā ir jau paaudzies un tā spēks vairojas ar katru dienu. Dieviete tiek godināta kā jaunava vai līgava, un ar šo ir saistītas tradīcijas, īpaši Skandināvijā, kurās jaunas meitenes liek galvā sveču vainagus un svētot apstaigā ciema mājas.

Pēc Imbolga uzreiz seko (vai arī ir vienā dienā ar) Candlemas jeb sveču dienu, bet daudzās vikkas tradīcijās tās ir sapludinātas kopā. Godinot gaismu svecēm pievērsta liela vērība kā vienam no tās avotiem. Laikā starp Ziemsvētkiem un Imbolgu parasti tika gatavotas sveces visam pārējam gadam, un noslēdzot šo procesu Candlemās visas sveces tiek svētītas. Vaska svecēm piemītot vislielākajam spēkam, tiek godinātas bites, svētīti to stropi un izteikta pateicība par dāvāto medu un vasku.

Candlemass ir pazīstama arī kā Jaunavas šķīstīšanas diena, jo saka, ka sievietei vajadzīgas 40 dienas lai attīrītos pēc dzemdībām (kas sakrīt ar laiku starp Ziemsvētkiem un Meteņiem). Iespējams tāpēc tieši Imbolgs vikkā tiek uzskatīts par vislabāko laiku iniciācijām, vikkāņu kopās vai pašiniciācijām. Meteņu pilnmēness var svētīt gan zemē beramās sēklas, gan jaunas ieceres jaunam gadam.

Aija Madara