Miķeļi jeb Mabons


Rudens saulgrieži ir vieni no astoņiem saules gada svētkiem, ko vikka atzīmē, un kas tiek tradicionāli atzīmēti arī Latvijā saskaņā ar pirmskristietības laika tradīcijām. Latviskajā tradīcijā tie pazīstami kā Miķeļi, savukārt vikka tos sauc par Mabonu. Šie svētki tiek atzīmēti astronomiskajā saulgriežu laikā, kas parasti ir 21.- 24.septembris.

Šie svētki ir galvenokārt ražas svētki (tiesa, otrie ražas svētki pēc Māras dienas jeb Lūnasa), un arī robeža starp silto un auksto laiku, pāreja no aktīvā, uz āru vērstā gada posma uz pārdomu un iekšup vērstu laiku. Tas ir brīdis, kad nakts atkal ir viena garuma ar dienu, un laiks, kad Saule ieiet līdzsvaru simbolizējošajā zīmē Svaros.

Latviešu mitoloģijā šos svētkus pārstāv viena no visvairāk pazīstamajām dievībām un simboliem - Jumis. Tas vienmēr bijis auglības simbols, slavinājums dzīvības turpināšanai un vairošanai. Par Jumi saukti arī augi, kur uz viena kāta vai saknes izveidojušies divi augļi vai dārzeņi. Pazīstamākais simbols ir divas vārpas viena stiebra galā.

Miķeļi svinēti veicot vairāk vai mazāk simboliskas ražas novākšanas darbības, jo līdz šim laikam visiem ražas novākšanas darbiem jābūt pabeigtiem. Miķeļi saukti arī par Apjumībām, jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību. Viena no šādām simboliskām darbībām ir Jumja ķeršana un noķeršana pēdējā nenopļautajā gabalā vai pēdējā labības kūlītī, kuru pārnesot mājās tiek nodrošināta Jumja saglabāšana līdz pavasarim un druvas auglība arī nākamajā gadā. Apjumības ir priecīgi un jautri svētki, svinēti vairākas dienas. Tikko novāktā raža ļauj sarīkot bagātīgu mielastu un godināt dabas dāvāto. Miķeļi bija arī tirgus diena un līgavu derību laiks. Miķelis, šo tēlu personificējot, tiek pieminēts kā maizes tēvs, alus devējs, un saukts arī par Sila Miķeli, atgādinot, ka mežs sniedz svarīgas, dzīvei nepieciešamas veltes.

Uzreiz pēc Miķeļiem latviskajās tradīcijās sākas Veļu laiks, kad ciemos mieloties tiek aicinātie mirušo piederīgo veļi, un sākas klusāks laiks. Diena, kad veļi tiek aicināti uz mielastu tiek saukta arī par Dieva dienu, un pēc Miķeļiem tiek jau gaidīts auksts laiks un tiek teikts, ka ziemai vārti ir vaļā.

Kristīgās ticības ietekmes laikā šie svētki saistīti arī ar erceņģeli Mihailu, kura dienu atzīmē 29.septembrī. Ceremoniālās maģijas praksē ercenģelis Mihails tiek saistīts ar vienu no ceturkšņiem maģiskajā aplī (tradicionāli Dienvidu virziens, uguns elements un zižļi Taro  sistēmā) un godināts kā gaismas nesējs.

Vikkas šos saulgriežus sauc par Mabonu (izrunā kā MAY-bun, MAY-bone, MAH-boon vai MAH-bawn), un tāpat galveno uzsvaru liek uz ražas svinēšanu, pateicību par saņemtajām veltēm, un sagatavošanos tumšajam gada laikam. Druīdi šos svētkus sauc par Mea'n Fo'mhair, godinot Meža dievu un ziedojot kokiem. Dievietes un Dieva gada-mūža ciklā Mabons ir laiks, kad Dieviete sasniedz vecās un gudrās sievietes tēlu, savukārt Ragainais dievs gatavojas nāvei un atdzimšanai.

Velsas tradīcijas atceras dievu Mabonu par kuru leģenda stāsta, ka tas bijis nolaupīts un/ vai ieslodzīts, bet šajā laikā ticis atbrīvots. Līdz ar to viņš ir arī brīvības un savvaļas lietu dievs, kas tiek godināts atbrīvojot netaisni ieslodzītos un aizsargājot neskarto dabu. Saskaņā ar leģendām viņu atbrīvojis karalis Artūrs, un pēc tam viņš bijis viens no Artūra apaļā galda bruņiniekiem.

Līdzīgi kā latviskajās tradīcijās, arī vikkā šis ir laiks, kad nobeigt visas aktīvās darbības un sākt atpūtas un reflekcijas laiku. Laiks, kad apstāties un izbaudīt sava darba augļus. Mūsdienās, kad ražas novākšana bieži nav ikdienas sastāvdaļa, šie jēdzieni tiek arvien vairāk vispārināti. Tāpēc Mabona laikam ir piederīgas visas līdzsvarošanas un pateicības lūgšanas, rituāli un meditācijas. Tas ir laiks atcerēties un pateikties par lietām, ko uzskatām par pašsaprotamām. Saskaņā ar enerģijas piesaistes principiem, pateicība par to, kas ir, vairo to. Tāpat tas ir mirklis pārdomāt, vai visi dzīves aspekti ir līdzsvarā, jo līdzsvars nav statisks stāvoklis, bet gan dinamiska deja, kurā viens stāvoklis nemitīgi pārtop par citu.

Mabons saucams arī par pieņemšanas laiku. Svinot Zemes vasaras dāvanas, mēs vienlaicīgi pieņemam rudens atnākšanu, ziedu un lapu novīšanu un nāvi. Vikka pievērš lielu uzmanību dažādu procesu cikliskumam, vai tas būtu cilvēka mūžs vai gadalaiku nomaiņa. Neviens no vikkas aspektiem nepretojas kādai no pārmaiņām, bet tieši otrādi, svin un novērtē to, ka pienācis nākamais posms. Tāpat kā dzīvībai nepieciešama gan ieelpa, gan izelpa, arī dzīvei plašākā nozīmē nepieciešama gan gaisma, gan tumsa, gan aktivitāte, gan pārdomu laiks, gan garīgais, gan arī materiālais.

Izmantosim šo laiku, lai saskaņotu sevi ar Dabas cikliem un tad izbaudītu lielisku dzīves ceļojumu kopā ar tiem!

Aija Madara