Ziemassvētki jeb Yule


Ziemassvētki šķiet ir pazīstami ikvienam jau no bērnu dienām. Tie ir izplatīti dažādās zemēs, kultūrās un reliģijās, tomēr runājot par šiem svētkiem vikkas izpratnē, jāatzīmē atšķirību starp Ziemas saulgriežu jeb Yule atzīmēšanu no Rietumu pasaulē izplatītajām tradīcijām, kas lielā mērā balstītas uz kristietības pamatiem. Ziemas saulgrieži parasti iekrīt 20-22.decembrī, kad saule ieiet Mežāža zvaigznājā, un tas papildus ļauj nodalīt pagāniskos svētkus no populārajiem, 24.decembrī atzīmētajiem.

Gan latviskajās tradīcijās, gan vikkā šie ir gaismas atdzimšanas svētki, kad pēc tumšā laika diena minūti pa minūtei atkal kļūst arvien garāka. Jāatzīmē, ka latviešu valodā Ziemsvētki ir vienīgie svētki, kuru nosaukumā ir vārds „svētki” (visi pārējie septiņi saules gada svētki ir saukti konkrētos dievību vārdos). „Svētki” ir vārda „svēts” atvasinājums, kura sākotnējā nozīme balts, tīrs, gaišs parāda Ziemsvētku īpašo un dziļāko nozīmi.

Latviskajās tradīcijās Ziemsvētkus līksmi svinēja vairākas dienas (pēc vecā saules gada
kalendāra tās bija četras dienas), un to laikā tika veiktas vairākas ar sauli un auglību saistītas darbības. Viena no joprojām pazīstamākajām ir tā saucamā bluķa vilkšana. Tās ietvaros pa ēkām, sētu, pagalmiem tika vilkts liels ozolkoka bluķis, lai savāktu no visām vietām tur sakrājušos negatīvo enerģiju. Pēcāk bluķis sadedzināts, tam līdzi sadegot visa gada neveiksmēm un bēdām. Tam paralēli gan pastāv arī mazliet savādāks viedoklis par bluķa vilšanas nozīmi, sakot ka bluķis velkams kalnā un sadedzināms tā virsotnē, tādejādi aicinot sauli atgriezties.

Ziemsvētki pazīstami kā grezni un bagātīgi svētki, kas atzīmējami ar mielastiem. Telpas
jau savlaicīgi rotājamas ar puzuriem, lentām un citiem salmu dekoriem. Ēdienu klāstam,
kam paredzēts būt vismaz 12 dažādos veidos, jāveicina turība un labklājība. Ziemsvētki par bagātiem saukti arī dabas apstākļu dēļ, jo tie tradicionāli saistās ar lielu sniega daudzumu, salu un puteņiem. Tas savukārt ir nepieciešams, lai ziemas labība labi pārziemotu un nākamā gada raža patiesi būtu bagātīga.

Tāpat Ziemsvētkos aktivizējas ķekatās jeb budēļos iešana (kas sākās jau Mārtiņos), lai nestu svētību un aizbaidītu nevēlamos garus. Maskošanās pamatā ir auglības rituāli, jo visbiežāk tika izvēlēti tie personāži, kam gribēja pielabināties vai iespaidot. Vārds „budēļi” sākotnēji cēlies no vārda „budīt”, kas nozīmē mudināt, skubināt. Tādejādi var teikt, ka budēļu nolūks ir aicināt neiegrimt tumšajā laikā un veicināt atkal jaunu darbu uzsākšanu.

Tradicionālā Ziemassvētku egle Latvijā ir zināma tikai kopš 15.gadsimta, pie kam
izgreznotajam kokam pat nevajadzēja būt eglei. Ir zināms, ka ar salmu rotājumiem, lentām un āboliem izgreznotās eglītes, ap ko pilsētas galvenajā laukumā ļaudis līksmoja, pēc tam tika sadedzinātas, tā veidojot paralēles ar Ziemsvētku bluķa dedzināšanu.

Yule ir šo svētku vispārpieņemtais nosaukums vikkā, un to simbolisms pēc būtības neatšķiras no latviskajās tradīcijās ievērotā. Dieva un Dievietes saules gada-mūža ciklā šajos saulgriežos tiek atzīmēta Dieva dzimšana, un Dieviete top māte. Saskatot to, ka debess, gaisma un saule kā garīgi jēdzieni tiek saukti par dievu, nerodas arī pretrunas starp to vai svinēta tiek dievības, dieva dēla vai saules atdzimšana.

Vikkā tāpat ir populāra bluķa dedzināšana, lai gan tas parasti netiek vilkts apkārt pa telpām, bet gan vairākas nedēļas pirms ziemsvētkiem turēts telpā un uz tā mēdz dedzināt sveces. Galvenā ugunskura daļa protams ir ozolkoka bluķis, bet bieži tas veidots no 9 dažādiem kokiem.

Telpu rotāšana vikkā ar mūžzaļiem augiem simbolizē dzīvības uzvaru pār nāvi. Visbiežāk
izmantoti skujkoki, ilekss un āmulis; pēdējais druīdu prāt sniedz auglību un nemirstību. Ileksa karalis un Ozolu karalis pārvalda katrs pusi gada un ziemas saulgrieži ir brīdis, kad ileksa karalis atdod valdīšanu ozolu karalim, arī sauktam par vasaras karali.

Pagāniskajā Romā šie svētki saukti par Saturnālijām, un iespējams tieši no šīm parašām
cēlusies dāvanu došanas tradīcija. Šajā laikā senajā Romā saimnieku un kalpu lomas tika
mainītas un visi piedalījās simboliskā dāvanu apmaiņā (visbiežāk tika dāvinātas sveces un citi ar gaismu saistīti priekšmeti).

Lai arī uz ķeltu tradīcijām balstītajā vikkā jaunais gads parasti ir Samhains, skandināvu
tradīcijās tieši Ziemsvētki tika uzskatīti par jauna gada sākumu. Aukstākajās zemēs saules atdzimšanai ir īpaša nozīme, un vietās, kur saule Ziemsvētkos nemaz nepaceļas virs horizonta, tā jāgaida ar cerību, ka tā vispār atgriezīsies. Tur Ziemsvētki svinēti 13 naktis un 12 dienas un uzskatīti par vissvētāko gada laiku,

Svinot šo atdzimšanas un cerību laiku ir veicamas visdažādākās ar gaismu saistītas
aktivitātes, kas rada svētību un prieku. Ir tradīcija vērot saules lēktu saulgriežu rītā un sveikt Saules karali ar atgriešanos. Apstāklis, ka gads ir pagriezies uz gaismas pusi, vikkāņa dzīvē atgādina, ka pārdomu un iekšējai pasaulei veltītais laiks drīz būs jānoslēdz par labu uz āru vērstām darbībām. Plāni un ieceres kā mazas sēkliņas var tikt dēstīti šajā laikā, lai pienākot pavasarim tie jau būtu pumpuros un plauktu.

Šādi svinēti saulgrieži ļauj saglabāt dzīves maģiju un atcerēties, ka ne visas svecītes
Ziemassvētkos ir elektriskas.

Aija Madara