Vikka un citi garīgo meklējumu ceļi


Katrs cilvēks, kas izvēlējies Vikku par savu garīgo meklējumu ceļu, protams, uzskata to par vislabāko, taču šeit ir būtisks aspekts - cilvēks to jūt kā labāko sev. Vikka nav ticība, kas sevi pasludinātu par vienīgo pareizo, gluži pretēji - tā māca ar cieņu izturēties pret visām ticībām, ja vien tās saskan ar Vikkas padomu un nav vērstas uz kaitējuma nodarīšanu citiem. Tāpat arī katrs vikānis drīkst savā praksē izmantot citu ticību un filosofisko mācību elementus, un tas pat tiek darīts visai bieži.

Tādā gadījumā var rasties jautājums - vai vikāņi nav pārliecināti par to, ko dara? Varētu vēl saprast citu prakšu piekopšanu, ja to dara ar tīri praktisku mērķi, bet pamatots ir jautājums, vai vikāņi ir vai nav pārliecināti par to, ka pasaule iekārtota tā, kā māca Vikka? Vai vikāņi tiešām uzskata, ka pastāv gan Dieviete un Dievs, gan arī citi mazāki dievi, gan arī kristiešu minētais vienīgais Dievs un taisnība ir arī budistiem, kas saka, ka Dieva nav? Vai pastāv arī Sātans, kuru Vikkas trīspadsmit ticības principi noliedz?

Uz visiem šiem jautājumiem Vikkai ir skaidra atbilde - jā, pastāv, taču tikai to cilvēku prātā, kuri tic šiem spēkiem. Cilvēki, kas noliedz Dievu vispār, arī ar viņu nekontaktējas un viņu pasaulē Dievs izpaužas kā bezpersoniska dzīvības enerģija. Vikka māca, ka Dieviete un Dievs sevī iemieso it visus garīgos spēkus, kādi vien pasaulē pastāv, taču cilvēks nav spējīgs viņus izprast un tādā veidā piedzīvot, ja nepievieno viņiem kādas īpašības. Tas nekādā gadījumā nav nepareizi, jo augstākie visuma spēki nav pilnībā tikai bezpersoniski - viņi ir gan bezpersoniski, gan personiski, gan labi, gan ļauni, sastāvoši gan no daudzām daļām, gan veidodami vienu būtību, kurā iekļaujas arī cilvēks. Ir pieņemami personificēt šos augstākos spēkus, jo citādi daudzu cilvēku prāts un jūtas nespēj viņus pieņemt - un viņiem piemīt ikviena pasaulē iedomājama īpašība, tādēļ kļūdīties nav iespējams.

Vikka māca to, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties spēkus, kam sekot, skatoties pēc savām personīgajām īpašībām. Ja cilvēks jūt lielāku saikni ar Dievību bezpersonisko, enerģētisko pusi, viņi pievēršas Budismam vai Daoismam, kā arī citām līdzīgām ticībām, kas personīgu augstāko būtni noliedz. Turpretim, ja cilvēks jūt sevī spēcīgu saikni ar personīgu Dievu, tad viņš izvēlas Kristietību, Islāmu vai citas ticības, kurās pastāv dzīva saikne ar Augstāko.

Vikku izvēlas cilvēki, kam svešs patriarhālo reliģiju uzspiestais sabiedrības modelis, kuri jūt spēcīgu saikni ar dabu un jūt Zemi kā svētu. Vikka ir tuva cilvēkiem, kuri jūt atbildību par savu apkārtējo vidi, kuri jūt Augstāko klātbūtni tepat uz Zemes, nevis kaut kur augšā debesīs - jo Vikka uzskata, ka tā ir gan uz Zemes, gan debesīs, gan katrā cilvēkā, gan vīriešos, gan sievietēs, gan kokos, dzīvniekos un visā apkārtējā dabā.

Protams, ka arī šis apvienotais modelis zināmā mērā veido uzskatu sistēmu, kam tic vikāņi, taču tas lieliski izskaidro to, kādēļ vikāņi ne vismazākajā mērā nenoliedz citas ticības, bet ir gatavi savos rituālos iekļaut citu ticību un tradīciju elementus. Ja vikānis vēlas kontaktēties ar Dieva patriarhālo, valdonīgo pusi, tad viņš var izmantot kristiešu lūgšanu, bet, ja vēlas izjust Augstāko spēku bezpersonisko, enerģētisko būtību, tad ļoti labi izmantojama budistu mantra.

Kā teikts Vikkas trīspadsmit ticības principos, Vikka nenoliedz nevienu ticību, kamēr vien tā nepasludina sevi par vienīgo pareizo un nesāk apkarot citas ticības. Vikāņi uzskata, ka katrs ir tiesīgs godināt to Augstākā aspektu, kas viņam ir tuvāks, piemēram, piedodošo, mātišķo un labvēlīgo Dievieti, kas sevī iemieso visu dzīvo. Katrs cilvēks pēc savas būtības ir tiesīgs izvēlēties sev ticību, filosofiskās mācības un tradīcijas, un viņam tas pat ir nepieciešams, lai pēc iespējas labāk izpaustu savu potenciālu un pēc iespējas vairāk iegūtu no dzīves.

Vikāņu personīgā attieksme pret citām ticībām ir ļoti atšķirīga, jo atšķirīgas ir arī ticības. Vistuvākie vikāņiem ir visdažādākie senā Pagānisma un Neopagānisma novirzieni, jo tie vislabāk saskan ar Vikkas filosofiju, bet tiek izmantoti arī elementi no Hinduisma, Daoisma, Sintoisma un citām ticībām. Pastāv dažādi sinkrētiski Vikkas novirzieni, kas saistīti ar kādu noteiktu ticību vai kultūru.

Interesants piemērs ir Kristīgā Vikka. Nav ticības, kas būtu darījusi vairāk ļauna raganām, kā Kristīgā ticība, taču vikāņi atzīst arī šo ticību kā daļu no kopējā Augstākā plāna. Protams, ka ir saglabājies zināms rūgtums pret šo ticību, jo seno dienu raganas ir cietušas neiedomājamus pāridarījumus no šīs ticības piekritējiem un vēl joprojām kristieši visā pasaulē izturas uzsvērti diskriminējoši pret vikāņiem, pat vairāk kā citu ticību piekritējiem. Arī pati ticība ir visai pretēja tam ceļam, ko izvēlas vikāņi un kristīgais Dievs ir izteikti atšķirīgs no vikāņu godinātās Dievietes, tomēr Vikka ir toleranta ticība un tās piekritēji - atvērti cilvēki, jo ticība pieprasa iecietību pret visu atšķirīgo, ja vien tas nav pretrunā ar Vikkas padomu.

Tā ir radusies Kristīgā Vikka, kura uzsver Svēto Mariju kā Dieva māti, liekot to kā līdzvērtīgu blakus Dievam. Daudzās tautās pastāv Dieva un Dievietes ģimene, piemēram, visspilgtākais piemērs, ko arī saista ar Kristīgo Vikku ir Ozīriss, viņa sieva Izīda un dēls Hors. Izīdas kults no senās Ēģiptes izplatījās arī senajā Grieķijā un vēl plašāk, aptverot lielu daļu Eiropas. Daudzi pagāni, sākoties Kristietības uzvaras gājienam, turpināja pielūgt Izīdu melnās Dievmātes veidolā, dažkārt pat tiešā veidā - uzstādot vecās Izīdas skulptūras baznīcās. Izīda ar mazo Horu rokās pamazām saplūda ar Svēto Mariju, kuru attēloja tieši tāpat, bet pielūgsme saglabājās tā pati, spītējot tam, ka Mariju pielūgt nedrīkstēja, viņu drīkstēja tikai godināt.

Svētās Marijas kults, kurš bija tuvāks tautai, kas bieži vien nesaprata baznīcas tēvu runāto, pierāda, ka Dievietes pielūgšana ir turpinājusies cauri visiem gadsimtiem un nav iznīdējama. Vēl viens piemērs ir tas, ka pastāv pagānu dievietes, kas tika uzņemtas kristīgajā svēto panteonā, spilgts piemērs ir ķeltu Brigida. Cilvēki vienkārši atteicās aizmirst šīs dievietes, tāpēc kristīgā ticība bija spiesta tās uzņemt savā panteonā. Kristietība ir saplūdusi ar ļoti daudzām ticībām, radot hibrīdas dievības, jo ļoti daudzās pasaules malās svētos turpināja pielūgt kā dievības, tikai nomainot viņu vārdus un iesaistot rituālajā praksē baznīcu.

Latviešiem šāda sinkrētisma rezultāts ir dieviete Māra, ko šobrīd uzskata par patstāvīgu dievieti. Tāda viņa, protams, ir, taču pētījumi liecina, ka viņa ir radusies saplūstot tīri latviskajai dievībai Laimai ar Mātēm un Svēto Mariju. Tas nemazina Māras nozīmi, kuru šobrīd izprot kā lielo Zemes Māti, kura ietver visas pārējās mātes, kas personificē visu materiālo pasauli, taču šī dieviete, pretstatā Laimai un Mātēm, ir radusies tiešā Kristietības ietekmē. Tas ir pierādījums, ka nav iespējams izslēgt sievišķo elementu no cilvēku prātiem un sirdīm. Tāpat kā viena no latviešu dievībām - Dievs - saplūda ar kristīgā augstākā Dieva jēdzienu, radot pilnīgi citādāku konceptu, kāds tas bija agrāk, tāpat arī sievišķais elements ir dziļi iesakņojies cilvēku domāšanā un reliģiskajās jūtās.

Vikāņi uzskata, ka cilvēki visā pasaulē tiecas pēc patiesības un meklē sev atbilstošāko ticības prakses veidu, tādā veidā skaidrojot pasauli, kura ir izskaidrojama visos šajos dažādajos veidos. Par spēcīgu argumentu tiek uzskatīts tas, ka pasaulē ir ļoti daudz dažādu ticību un ir neticami, ka tās pastāv bez iemesla. Aiz tām stāv ļoti dažādi Augstākā aspekti, kas katrā ticībā ir aktualizēti citādāk, taču visi atspoguļo kādu daļu no patiesības. Ir tikai cilvēka izvēle, vai viņš godina cēlu, taisnīgu, piedodošu un mīļu dievību, vai arī stingru, dusmīgu un nosodošu, vai pat izteikti ļaunu dievību. Ticības izvēle vienkārši norāda uz kvalitātēm, kuras katrs cilvēks izvirza sev kā galvenās.

Vikka ir ticība, kas godina brīvību, taisnīgumu, labvēlību, atbildību un piedošanu, kā arī stingri iestājas par katra cilvēka tiesībām izvēlēties. Vikāņi ir izvēlējušies dabas maģijas ceļu kā savu veidu, kādā piedzīvot pasauli un esamību, taču netiek uzskatīts, ka Vikka būtu piemērota visiem cilvēkiem. Tāpēc arī vikāņi Vikku nekad nesludina, bet ir gatavi dalīties zināšanās ar tiem, kurus tas tiešām interesē, lai kopā meklētu atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem un svinētu to, ka mēs esam dzīvi.

Teiksma Līgo