Vikkas ētika un morāle


Atšķirībā no vairuma citu reliģiju, Vikkas morāles principi ir brīvi izvēlētas pārliecības nevis fiksētu noteikumu krājums. Savukārt brīvība izvēlēties to, kas ir un kas nav ētiski, nāk kopā ar atbildību par savu izvēli.

Vai tikai bailes no soda, elles vai karmas liek cilvēkam rīkoties ētiski? Tā kā Vikka nepiekrīt pirmatnējā grēka principam vai kādam citam viedoklim, ka ar personu vai pasauli kaut kas jau sākotnēji nav kārtībā, tiek uzskatīts, ka ikviens sākotnēji ir ētiski orientēts. Ir novērots, ka katra bērna pirmais impulss ir dalīties savās emocijās un materiālajās vērtībās ar citiem. Protams, pirms viņu pārliecina, ka resursi ir ierobežoti (tā vietā lai stāstītu, ka dzīvojam pārpilnības visumā). Viens no iemesliem, kāpēc mēs runājam par sliktiem notikumiem vairāk nekā par labiem, ir tāds, ka tie ir novirze no normas, izņēmums. Katru reizi, kad cilvēka rīcība nav bijusi ētiska, tas uzskata par vajadzīgu attaisnoties, turpretī tīras sirds rīcību neviens nepaskaidro. Tas tā nenotiktu, ja sabiedrības daba pašos pamatos būtu ļauna.

Cilvēces vēsture ir pieredzējusi atbildības nodošanu visdažādākajiem spēkiem un vainas meklēšanu daudzās vietās. Reiz viss bija Dieva pirksts, tad vainīgi bija ķeceri, tad atbildīgs bija komunisms un visbeidzot valdonīgas mātes audzināšana. Protams, tas ir sarežģīti un pastāv tik daudzas sistēmas, kas pateiks priekšā kā rīkoties. Vikkas filozofija liek katram pašam būt atbildīgam par savu rīcību un nevainot ārējus apstākļus.

Pagāni personīgās ētikas formulēšanai var izmantot iedvesmai jebkādu citu reliģiju principus, veidojot personīgas kombinācijas. Pastāv virkne tekstu, kas apkopo tādas pārliecības, kam piekrīt vairums vikāņu, bet neviens no tiem nav obligāts katram Vikkas piekritējam. Populārākie šādi apkopojumi ir Vikkas padoma astoņi vārdi par izvairīšanos no kaitējuma nodarīšanas un trīskāršais likums.

Kaitējums Vikkas izpratnē ir jebkāda veida aizskārums, vai tas būtu fiziska, psihiska vai enerģētiska rakstura, un no tā jebkurš vikānis pēc iespējas izvairīsies. Cilvēki, kas uzskata sevi par Vikkas piekritējiem, lieliski izprot Visuma likumus. Proti, cilvēks nevēlēsies izdarīt kaitējumu citam ne tikai tāpēc, ka ir pārliecināts par karmas un atmaksas principu, bet arī tāpēc, ka saprot visa saistību un uztver sevi kā daļu no viena vesela. Tādējādi nodarot kaitējumu citam, faktiski tiek nodarīts kaitējums pašam sev.

Šeit jāpiebilst, ka visa veida pāri darījums burtiski arī ir visa veida, un tie nav tikai apkārtējie cilvēki. Pirmkārt, Vikka nekādi neuzskata par nepieciešamu noniecināt sevi vai darīt kādā veidā sev pāri. Vispārējos mīlestības principos ir jāietver arī sevi. Otrkārt, šis princips atspoguļo to, ka Vikkas filozofija un prakse neparedz upurēšanu – rituālos vai citādi. Treškārt, vikāņi cenšas dzīvot pēc iespējas ekoloģiski un nenodarīt kaitējumu arī dabai.

Stāsti par to, kā raganas plīvojošos apmetņos staigā pa laukiem un uzliek lāstus pa labi un pa kreisi vai paskatās ar ļaunu aci uz katru, kas gadās ceļā, ir stipri pārspīlēti. Lielākā daļa vikāņu piekrīt, ka nekāda veida maģija, arī labvēlīgi vērsta, nedrīkst tikt veikta pret kāda brīvo gribu (bez tiešas atļaujas), jo brīvās gribas likums ir vienīgais ko patiešām varētu nosaukt par Likumu šajā pasaulē. Nav nozīmes tam, vai vikānis patiešām spēj vai nespēj uzlikt kādu lāstu. Visi Vikkas rituāli tiek veikti ar konkrētu, pozitīvi vērstu mērķi, rūpīgi pārdomāti un parasti tiek papildināti ar tādām frāzēm kā piemēram:

· visiem par labu un nevienam par sliktu;

· ja tas atbilst manam augstākajam labumam;

· bet ja dievs/dieviete ir paredzējis vēl ko labāku, tad viņa/viņas prāts lai notiek.

Šāda papildināšana ļauj pasargāties no sekām, kādas nebija iespējams paredzēt, arī tad, ja rituāla tieši ietekmētās personas bija visam piekritušas.

Daudzi Vikkas piekritēji savas morāles normas balsta arī uz tā saucamo trīskāršo likumu, proti, pārliecību, ka gan labi, gan ļauni darbi tiks trīskārt atdarīti – fiziskā, mentālā un garīgā plānā. Tas, vai atdarījums ir precīzi trīskāršs, noteikti ir diskutējams jautājums, bet to iespējams uztvert arī simboliski. Piemēram, virkne austrumu tradīciju stāsta, ka atdarījums ir desmitkāršs.

Ja šie Vikkas ētikas principi ir skaidri, tad jautājums par to, vai Vikka, vikāņi, to veiktie rituāli un tā sauktā maģija ir laba vai ļauna, vispār nerodas. Katrs vikānis zina, ko dara, un ikvienu enerģiju ir iespējams izmantot kā svētībai, tā kaitējumam. Ikvienai rīcībai īstenībā ir tikai divi iemesli. Uzskaitīt protams var daudzus: draudzība, prieks, pienākums, nauda, bailes, dusmas, bet galu galā tā ir mīlestība vai bailes. Kāpēc gan lai cilvēks, kas dzīvo ar Vikkas pārliecību, rīkotos tā, lai kādam kaitētu un tādējādi ne tikai kaitētu pats sev, bet arī parādītu ka baidās?

Mīli un dari kā vēlies.

Aija Madara