Maģiskie un rituālie priekšmeti


Vikkas praksē tiek izmantoti dažādi priekšmeti, taču viedokļi par to, cik tie visi ir nepieciešami, cik svarīgas ir to iesvētīšanas, izmantošanas un glabāšanas nemainīgas tradīcijas, ļoti atšķiras.

Pastāv divi galvenie viedokļi, kas pārstāv divas atšķirīgas izpratnes un prakses, bet starp tiem ierindojas visdažādākie veidi, kādos var piekopt Vikkas praksi.

Viens viedoklis pauž, ka Vikkas praksei ir ļoti nepieciešami visdažādākie priekšmeti, kurus nepieciešams gan izgatavot, gan lietot, gan glabāt stingri pēc konkrētās tradīcijas. Par vissvarīgāko priekšmetu bieži uzskata nazi ar melnu spalu, kuru nekad neizmanto kaut kā fiziska griešanai, bet gan tikai enerģijas pārraidei, pārgriešanai, rituālā apļa novilkšanai gaisā un tamlīdzīgi. Dažkārt šī naža vietā izmanto arī zobenu. Otrs nazis ir ar baltu spalu, un to lieto fiziskai augu, dzijas un citu nepieciešamu lietu griešanai, ko izmanto rituāliem. Ne vienu, ne otru nazi nelieto ikdienā.

Tieši šis princips ir ļoti svarīgs rituālo priekšmetu izmantošanā – tos nelieto ikdienas situācijās, lai nepiesārņotu tos ar nevajadzīgu enerģiju un tie uzkrātu paši savu potenciālu. Šie priekšmeti ir rituālā apveltīti ar īpašu spēku, kurš jāciena, tāpēc rituālos priekšmetus glabā kaut kur altāra tuvumā vai citā īpašā vietā un izturas pret tiem ar cieņu.

Vēl svarīgi priekšmeti ir citi elementu simboli (nazis pārstāv gaisa elementu, dažkārt arī uguni). Ūdens simbols ir kauss, ko izgatavo no metāla, koka vai akmens, uguni simbolizē zizlis (dažkārt tas ir gaisa simbols), un zemes elementa simbols ir māla vai akmens, dažkārt arī koka disks ar pentaklu.

Citi svarīgi priekšmeti var būt sveces, svečturi, katls, slota, dūmu rīkstes, aromātiskās eļļas, zvani un visdažādākās lietas. Pret visiem šiem priekšmetiem izturas ar cieņu un nelieto tos ikdienā, vairumu no tiem iesvēta īpašā rituālā, kurš ir nemainīgs vai maināms tikai īpašos gadījumos, tos lieto pēc noteiktas kārtības un glabā speciālā vietā.

Pievēršoties otram uzskatam, visi šie priekšmeti nav vajadzīgi nemaz. Dažkārt tiek atzītas sveces, dažādas vielas, kas rada aromātu, kādi mūzikas instrumenti, bet tie visi ir parasti priekšmeti, ko izmanto praktiskā nolūkā un arī atmosfēras radīšanai. Ja tiek vilkts maģiskais aplis, to velk ar domu spēku, skatienu vai roku, ja nepieciešams piesaistīt kādu elementu, to vienkārši palūdz ierasties un tamlīdzīgi. Šāds uzskats parasti raksturīgs raganām vientuļniecēm vai netradicionālo Vikkas veidu piekritējiem. Šie vikkāņi uzskata, ka viss jau paslēpts pašā cilvēkā, viņa rīcībās, balsī, domās un darbībās, un nav nepieciešams izmantot pilnīgi neko fizisku, lai panāktu rezultātu. Šādi vikāņi bieži neveido Ēnu grāmatu, dažkārt arī neveic konkrētus rituālus, bet tic spontanitātes spēkam.

Būtībā attieksme pret rituālajiem priekšmetiem ir tikai daļa no vispārējās attieksmes pret konkrētām tradīcijām. Daži vikāņi saskata īpašu spēku tradīcijās, gan tūkstošgadīgās, gan līdz ar moderno Vikku tapušās, bet citi smeļas iedvesmu tikai paši sevī, kopas biedros un dabā.

Visbiežāk tomēr vērojamas dažādas šo viedokļu kombinācijas – sākot ar to, ka tradīcijas jāievēro stingri, bet tās var pārrakstīt un no šī brīža visiem tās jāizmanto jaunajā variantā, līdz tam, ka kopai vai vientuļajai raganai ir tikai viens maģiskais priekšmets, vai arī par tādu tiek iesvētīti parasti virtuves priekšmeti, ko izmanto arī ēdiena gatavošanai ikdienā.

Dzīļozols kā kopa izmanto Ēnu grāmatu un vaska sveces, ko dedzinām īpašā kopas svečturī. Šis svečturis ir simbols kopas centram un vienotībai un netiek lietots citos gadījumos, kā tikai kopas saietos. Dzīļozols izmanto arī citas sveces un priekšmetus, kas pieder kādam kopas biedram, vai arī izmanto parastus priekšmetus, taču, tā kā mūsu kopa ir vairāk balstīta uz individuālu praksi, kas tiek apvienota kopējā, tad dažiem no biedriem ir savi rituālie priekšmeti, kādu nav citiem.

Kopas viedoklis par šo praksi ir vienots – priekšmetus var izmantot, ja jūt pēc tiem vajadzību, un tiem var piemist īpašs spēks, bet tikai tik lielā mērā, cik pats vikānis to tur ir ielicis. Mēs izturamies ar cieņu gan pret savu biedru praksi, gan citu, pat visstriktāk tradicionāli noskaņoto vikāņu praksi un uzskatām, ka visdažādākie reliģiskie uzskati ir cienījami un tiem ir savs pamatojums. Savu kopas grāmatu un svečturi mēs uzskatām par simbolu mūsu vienotībai un izmantojam tos atbilstoši kopas uzskatiem.

Jautājums par to, vai priekšmetiem pašiem par sevi var būt kāds īpašs spēks, paliek atklāts, jo tas vienmēr ir atkarīgs no tā, kāds kontakts cilvēkam ir ar šo priekšmetu, tā materiālu, ko šis priekšmets ir pieredzējis un kas to gatavojis. Īpaši spēki piemīt akmeņiem, kā arī priekšmetiem, kas no tiem gatavoti, jo akmeņus Vikka uzskata par īpašu dzīvības formu un pieskaita pie dzīvās dabas. Arī koks saglabā savu enerģiju un daļu rakstura arī pēc nāves, tāpēc koka priekšmetiem var būt sava enerģija.

Ir materiāli, kas ļoti labi uzsūc sevī apkārtējo enerģiju, tajā ierakstās domas, jūtas un notikumu nospiedumi, taču šādas enerģijas izpaužas tikai tad, ja cilvēkam, kas ar tām saskaras, ir kaut kas kopīgs ar šo enerģiju. Neviens lāsts, kas cilvēkam ir pilnīgi nepelnīts un par kuru cilvēks neuztraucas un nezina, nespēs ietekmēt viņu pat caur pašnāvību izdarījuša slepkavas līķa mazo pirkstiņu, bet tad, ja cilvēks lāstam ticēs un vēl vairāk – jutīsies vainīgs un to pelnījis, viņu ietekmēs pat dzīvam svētajam nogriezta matu šķipsna, jo tajā būs vajadzīgā informācija.

Dažādi priekšmeti, sveces un smaržas var ne tikai nodot tajos ierakstīto enerģiju, bet arī, piemēram, attīrīt telpu un cilvēkus, jo svece ir saistīta ar visu uguns elementu, un kaltēta vībotne – ar visu vībotņu garu, kuru piesaucot, pat mazai vībotnes lapiņai būs visas vībotnes spēks. Tomēr ir iespējams arī piesaukt vībotnes garu bez fiziskas vībotnes, taču tas ne vienmēr ir viegli, jo cilvēkiem ir vieglāk darboties caur kur uzskatāmu, kam piemīt arī fiziskās un ēteriskās pasaules enerģija.

Būtu nepareizi uzskatīt, ka tie vikāņi, kas visu dara ar domu spēku vien, ir spējīgāki par tiem, kas dažādu enerģiju piesaistīšanai izmanto fiziskas lietas. Ir iespējams nodot vēsti par gatavām pusdienām cilvēkam arī telepātiski, bet mūsdienu cilvēkam vieglāk ir netērēt ne laiku, ne enerģiju, un izmantot mobilo telefonu. Tāpat ir iespējams piesaukt vībotnes garu bez fiziskas vībotnes, taču vieglāk ir to izdarīt ieelpojot īstu vībotnes smaržu.

Ne vienmēr ir saprātīgi glorificēt rituālo priekšmetu nozīmi, taču nenovērtēt to piedāvātās iespējas nozīmē attiekties arī no rituāla mākslinieciskās puses, kas palīdz atbrīvot sevī radošos maģiskos spēkus. Arī dziesmas, dejas un īpašs svētku apģērbs nav noteikti nepieciešami, taču tie raisa īpašu atmosfēru, kas palīdz koncentrēties un savākt pietiekami daudz enerģijas veiksmīgai maģijai.

Katrai kopai un indivīdam var būt savi paņēmieni, taču Dzīļozols uzskata, ka visveiksmīgāk ir izmantot visu fizisko maģijas pusi tik, cik tā palīdz, bet neapgrūtināt sevi ar formālu rituāla priekšmetu izmantošanu, jo tā prasa tradīcija.

Teiksma Līgo