Vikkas garīgie pirmsākumi


Vikka kā senu tradīciju un ticējumu kopums ir sākusies līdz ar pirmajiem cilvēku mēģinājumiem izskaidrot parādības, kuru iemesli nav viņu prātam saprotami. Spēks, kas liek vairumam ziedu tiekties pretim saulei, bet citiem atkal ziedēt tikai mēness gaismā, dzīvniekiem, kas parasti dzīvo vieni, meklēt pāri, spēks, kas rada zibeni un pērkonu un iedveš cilvēkā reizē bailes un sajūsmu, prasīja pēc izskaidrojuma. Bieži vien prāts nespēja sniegt nekādu atbildi vai tā sniegtās atbildes izrādījās kļūdainas, tāpēc cilvēki pievērsās plašākām iespājām, ko sniedz viņu pašu pašu domas, jūtas un iztēle, bet pirmām kārtām uztvere, kura vēl mūsu pašu vecmāmiņām un vecvectētiņiem bija daudz smalkāka un pārāk spilgtu iespaidu nenotrulināta, ļaujot sajust niecīgas pārmaiņas gaisa mitrumā un spiedienā, akustikā un mākoņu formās, lai varētu pateikt, kādi procesi tuvākajā laikā norisināsies dabā.

Pastāv uzskats, ka jau no seniem laikiem daži cilvēki bija apveltīti ar lielāku zinātkāri, dziļāku uztveri un asākām maņām. Dažkārt ir grūti novilkt robežu starp dabisko un pārdabisko, taču vēl diezgan nesenos laikos cilvēkiem šī robeža bija ļoti atšķirīga no mūsdienu izpratnes, tomēr vismaz tik sen, cik sniedzas rakstītā vēsture, ir jomas, kuras pilnīgi noteikti pierakstītas vai nu pārdabiskai, vai ne visiem pieejamai pasaulei, kurā darbojas citi likumi nekā redzamajā. Es uzskatu, ka tieši zinātkāre ir tas, kas šos cilvēkus atšķir visvairāk - vēlme izzināt ne tikai acīmredzamo, kā arī bieži vien vēlme palīdzēt citiem cilvēkiem, atrodot viņu problēmu cēloņus, savus, protams, ieskaitot, tādā veidā gūstot garīgu piepildījumu.

Pamazām cilvēki, kuru uztvere bija asāka un plašāka kā arī citas maņas un talanti īpašāki, ieguva sevišķu statusu sabiedrībā. Sākotnēji pieļaujams, ka nebija īpašas diferenciācijas, taču vēlāk sāka rasties dažādi termini un iedalījumi viņu apzīmēšanai. Par vienu no senākajām praksēm atzīstams šamanisms, kurš ir pārsteidzoši līdzīgs dažādās pasaules malās, sākot ar Sibīriju un Tālajiem austrumiem un beidzot ar abām Amerikām un Austrāliju. Ticība senču un dabas gariem, kas mitinās vai nu tepat blakus un izpaužas kā migla, vējš un jūras šalkoņa, vai arī mīt kādās tālas pasaulēs, ir visā pasaulē vienota.

Vēlāk radās tādi apzīmējumi kā zintnieks, dziednieks, zīlnieks, gaišreģis, burvis, ragana un citi, tā nonākot pat līdz pavisam jauniem apzīmējumiem - ekstrasenss un bioenerģētiķis vai spiritists. Protams, ka visas šīs jomas ir atdalāmas viena no otras un starp tām nevar likt vienādības zīmi. Divas galvenās jomas ir spēja uzzināt un spēja ietekmēt. Zīlnieka, gaišreģa vai ekstrasensa galvenais darbs ir iegūt informāciju. Tā var būt nākotne, pagātne vai pat tagadne, piemēram, kā tas ir ar pazudušām mantām vai cilvēkiem. Zintnieks, mags vai burvis galvenokārt nodarbojas ar to, ka ņemot talkā visdažādākos līdzekļus, panāk sev vai klientam veiksmīgu rezultātu.

Tomēr lielākajā daļā gadījumu šis spējas tiek pielietotas abas. Spilgts piemērs ir dziedniecība, kurā ir nepieciešama gan diagnostika, gan iedarbība, arī šamanisms, kurā ne tikai noskaidro slimības vai nelaimes iemeslu, bet arī veic darbības, lai to novērstu.

Pastāv vēl kāda darbību un tradīciju grupa, kura nav ietverta šajās divās lielajās grupās un to pārstāv tādi cilvēki kā priesteri. Būt par priesteri nozīmē vai nu kalpot vai sadarboties un godināt kādu augstāku spēku un būt par starpnieku starp to un citiem cilvēkiem, piemēram, nodot tā vēsti un nodrošināt spēka atbalstu kā īpašos gadījumos, tā ikdienā. Kā to formulējis jau Platons, cilvēki var just dažādu veidu aicinājumu savā dzīvē. Viņi var vēlēties vadīt citus, kļūstot par valdniekiem, var vēlēties citus aizsargāt, kļūstot par karavīriem vai policistiem, var vēlēties strādāt ar rokām, apstrādājot zemi vai piekopjot kādu amatu, un var vēlēties būt garīgie vadītāji un gudrības kopēji, kas sniedz sabiedrībai garīgās vērtības.

Vēl pagājušajā gadsimtā Latvijā nebija lielas izvēles tiem cilvēkiem, kuri juta sevī priestera aicinājumu. Vīrietis varēja kļūt par kristiešu mācītāju vai mūku, un sieviete par mūķeni, bet tas arī bija viss. Visas citas garīgās iespējas bija jāmeklē ārpus Latvijas. Citādi bija ar dažādām tradicionālām praksēm, kā zīlēšana un maģija. Tās ir bijušas vienmēr un ne Kristietība, ne Padomju Savienība nav varējusi tās iznīdēt.

Nav drošu pierādījumu, kā tas ir bijis cilvēces pirmsākumos, taču jau ļoti sen - tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras ir sākusies priesterības atdalīšana no zintniecības, šamanisma un citām tradīcijām, kā tas redzams, piemēram, senās Ēģiptes kultūrā. Šādā veidā kalpošana dieviem tika pacelta augstāk par visām citām ar maģisko pasauli saistītām darbībām. Bieži vien notika nebeidzami kari, kuri notika par godu dievībām vai lai izplatītu to slavu. Ja kāda valsts iekaroja citu, tad ļoti bieži centās iznīcināt tās tempļus un rakstītās liecības par viņu dieviem, lai ieviestu tautā savējos. Jau kopš senseniem laikiem izplatījies uzskats, ka viena ticības sistēma ir labāka par citu un šāda uzskata dēļ, vai ar šādu uzskatu piesegtu mantkārīgu nolūku dēļ, notiekošie kari ir nemitīgi mainījuši dievus un to pielūgšanas tradīcijas.

Pamatoti rodas jautājums - ja ticības tik nenovēršami mainās, gan būtībā, gan izpausmēs, kur tad ir patiesība un kas ir tas, kas ir saglabājies daudz maz nemainīgs? Manuprāt, ka bieži vien tie ir visvienkāršākie priekšstati, kuri tradīciju formā saglabājušies nemainīgi tāpēc, ka ir tik vienkārši un neapdraud nekēdas valdošās ticības. Bieži tie slēpjas vienkārši valodā, piemēram, sadalījumā dzimtēs un priekšstatos par īpašībām, kas piemīt katrai parādībai. Kāpēc pērkons ir bargs, ja varētu būt arī vienkārši skaļš vai ar lielu lietu? Varbūt, ka zem šī vārda slēpjas senais priekšstats par Pērkonu kā dievību, kam raksturīgs bargums, tieši tāpēc pērkons ir bargs arī mūsdienu cilvēka valodā, bet vētra bez pērkona nekad nebūs barga. Tā var būt mežonīga, trakulīga vai vienkārši liela, bet vētra nav barga un pērkons nav trakulīgs, tas ir tieši bargs.

Lielākā daļa cilvēku nezina, kāpēc lieto tieši šo vārdu un kas zem tā slēpjas, tomēr šādi un līdzīgi priekšstati saglabājušies pat citās tautās, kas jau ļoti sen nošķirtas no to senajiem ticības priekšstatiem. Šādu piemēru ir ne mazums, bieži tos lieto vairāk kā jokus, tomēr ikviens latvietis zina, ka pirms pērkona nedrīkst sēdēt uz zemes. Šāds uzskats varējis tik ilgi izdzīvot tieši tāpēc, ka tam ir arī zināms pamatojums - kad nāk pirmais pavasara pērkons, tad priekšnoteikums šai parādībai ir jau diezgan ilgstoši silts laiks, kas dod iespēju zemei atsalt, tāpēc nevar saaukstēties. Tomēr vai šim tik ilgi saglabātajam ticējumam par pirmo pērkonu saknes varētu būt arī daudz dziļākas, kā līguma slēgšana ar auglības dievību Pērkonu par iespēju atkal izmantot zemi, tas nav pierādāms.

Šādi seni priekšstati visspilgtāk izpaužas tajās ticībās, kuras apzīmē ar vārdu “pagāniskas”. Dažādas tradīcijas, kuras nāk no visdziļākajām cilvēku sajūtām par pasauli, kas iesakņojušās valodā un līdz ar to domāšanā, mūsdienās ir ieguvušas jaunu nozīmi - tās pārtop īstā ticībā un pat organizētā reliģijā, dodot iespēju cilvēkiem ar īpašu savas dzīves uzdevuma apziņu, ieņemt savu vietu, kas sniedz piepildījumu.

Tautas tradīcijas un pagāniskie priekšstati tikuši mērdēti dažādu ticību ietekmē, protams, visvairāk tas attiecināms uz Kristietību, taču tie ir saistāmi ar ļoti dziļiem arhetipiem, tāpēc ir grūti iznīdējami. Dievi un dievietes, dažādi gari un citas būtnes ir šo priekšstatu personifikācija, lai gan pietiekami spēcīga, lai kolektīvajā apziņas laukā iegūtu savu esamību. Daudz nestrīdoties par to, vai vispirms ir ideja un tad rodas tēls cilvēku apziņā vai cilvēki tiešā veidā rada savus dievus, tomēr jāatzīst, ka, lai gan dažādām tautām atšķirīgi, tomēr vienas mentalitātes apziņā šie tēli ir neizdzēšami saglabājušies, veidojot saikni ar tikai daļēji apjaušamo, sakrālo pasauli.

Ļoti ilgi pasaules vēsturē priesterība ir bijusi atrauta no šīs seno arhetipu pasaules, atstājot to tikai zemākas pakāpes ļaudīm vai pat mēģinot tos apkarot pavisam, tomēr mūsdienās līdz ar pagānu garīgo atmodu un Vikkas izplatību, ir iespējams apvienot tradīcijas, maģiju un ticību augstākiem spēkiem vienā veselumā, neatdalot dažādus priekšstatus, bet katram no tiem atrodot savu vietu. Jau ļoti ilgi kalpošana dieviem vai Dievam ir bijusi centrā, maģijā (ko gan reliģijās tā nesauc) atļaujot izmantot tikai šo dievību, tikai šo enerģiju un egregoru. Šodien jebkuram cilvēkam, kas jūt saikni ar seno, pagānisko arhetipu pasauli, ir iespēja kļūt par priesteri un kalpot vai sadarboties ar augstākajiem spēkiem, palīdzot cilvēkiem un gūstot ticības apliecinājumu un garīgu piepildījumu dzīvē.

Savā veidā tas ir kaut kas ļoti jauns, jo gadsimtiem un gadu tūkstošiem noniecinātās tradīcijas var atgūt savu vietu cilvēku dzīvē, bet no otras puses Vikka un citi atdzimstošie neopagānisma novirzieni piedāvā cilvēkiem, kas jūt priestera aicinājumu, apvienot to ar visu, kas cilvēkam svarīgs - tradīcijām, rituāliem un arhetipiskajiem priekšstatiem, dzīvojot tā, kā to saka priekšā cilvēka sirdsapziņa, neierobežojot nevienu brīvības izpausmi, kamēr vien tā saskan ar Wiccan Rede.

No visa iepriekšminetā var secināt, ka vēlme garīgā ziņā kalpot cilvēkiem un veikt pašizaugsmi, ir pastāvējusi vienmēr, un Vikka ir viens no veidiem, kā to var darīt tieši mūsdienās.

Teiksma Līgo