Vikkas kā reliģijas pirmsākumi


Lai gan dažas kopas un raganas vientuļnieces nepiekrīt šim apgalvojam, pieņemts uzskatīt, ka Vikka kā reliģija dzimusi līdz ar Džeralda Gārdnera darbību. Dažas raganas uzskata, ka jau sen ir pastāvējusi organizēta burvju mākslas reliģija, un, lai cik dīvaini tas neskanētu, ir apgalvojis arī pats Gārdners, tomēr tieši pierādījumi tam nav atrodami.

Ir pastāvējušas ļoti dažādas brālības un atsevišķas kopas, kas nav noliedzams, taču tās vairāk ir piekopušas tradīcijas un paražas nevis Vikku kā īstu ticību. Bieži vien šādas tradīcijas ir bijušas sajaukušās ar Kristietību un pašas cietušas no šis ticības uzskatiem par raganām, piemēram, uzskatot, ka pašas kalpo Velnam, lai gan, iespējams, dažos gadījumos nav darījušas pilnīgi neko tādu, ko varētu saistīt ar Velnu.

Vikka kā mūsdienu ticība ir attīstījusies jau daudz tālāk par to līmeni, ko bija iecerējis Gārdners, kā arī mūsdienās Gārdnera tradīcija ir varbūt gan viena no pupulārākajām, bet nebūt ne vienīgā ar lielu kopu un biedru skaitu. Arī pati Gārdnera tradīcija ir mainījusies pat vēl viņam dzīvam esot, kā ari tā attīstās vēl joprojām.

Pats Džeralds Gārdners ir dzimis 1884. gada 13. jūnijā, kas bija piektdiena, netālu no Liverpūles Anglijā. Tā kā viņš sirga ar astmu, tad aukle Džozefīne Makkombija ņēma zēnu līdzi ceļojumos gan pa Eiropu, gan vēlāk uz Tālajiem austrumiem - Šrilanku, Borneo un Malaiziju. Šeit Gārdners iepazinās ar vietējām tradīcijām un rituāliem, kas vēlāk ļoti ietekmējuši arī viņa izveidoto tradīciju, lai gan tās pamatā tomēr bija Ķeltu mantojums.

1927. gadā viņš apprecēja anglieti Donnu un 1236. gadā viņi atgriezās Anglijā, kur iepazinās ar vairākiem cilvēkiem, kas bija saistīti ar maģiju un pagānismu. Sākotnēji Gārdners iesaistījās masonu - okultistu ordenī Co-Masons kā arī citās ar okultismu saistītās organizācijās. Viņš iepazinās ar Sesilu Viljamsonu, Elisteru Krouliju un citām ietekmīgām personām, no kurām vāca informāciju par maģiju, tomēr savi darbi viņam bija jāmaskē zem daiļliteratūras aizsega, jo Anglijā vēl līdz 1951. gadam bija spēkā likums pret burvestībām.

Kad šo likumu atcēla, Gārdners izstājās no visām kopām un organizācijām, lai dibināto savējo. 1953. gadā viņš uzņēma kopā Dorīnu Valienti, kura ļoti būtiski pārveidoja Gārdnera Ēnu grāmatu, liekot daudz lielāko uzsvaru uz Dievieti, nevis Gārdnera mūžam piesaukto Ragaino Dievu. No 1954. līdz 1957. gadam Gārdners un Valiente kopā rakstīja rituālus un citus materiālus, kas beigu beigās arī kļuva par to, ko šobrīd sauc par Gārdnera tradīciju.

1963. gadā Džeralds Gārdners satika Raimondu Baklendu, kurš vēlējās Gārdnera tradīciju ievest arī Amerikas Savienotajās Valstīs un viņš tika iniciēts Gārdnera kopā. Tieši Baklendam var pateikties par to, ka Vikka tik plaši un ātri izplatījās ASV, jo šobrīd tas ir otrs lielākais Vikkas centrs aiz Anglijas.

Tajā pašā gadā, kad kopā tika iniciēts Baklends, Gārdners devās uz Libānu, taču jau nākamajā gadā, 12. februārī mājupceļā ar kuģi uz Angliju viņš nomira, un tika apbedīts 13. februārī Tunisas krastā.

Gārdnera labo slavu, kura ir neapšaubāmi spoža, mazliet aizēno vienīgi viņa apgalvojumi, ka viņš lielāko daļu informācijas par Burvju mākslu saņēmis no kādas Dorotejas Klaterbakas, kura apgalvojot, ka esot sena un visus laikus pārdzīvojuša raganu kulta dalībniece. No sākuma lielākā daļa cilvēku ticēja viņa apgalvojumiem, taču vēlāk radās šaubas, jo neviens šādu sievieti nebija redzējis un arī rakstiskās liecības par viņu rādīja sociāli aktīvu, ar labdarību nodarbojošos sievieti - fanātisku kristieti. Ja viņa tiešām ir bijusi sena raganu kulta dalībniece, tad dzīvojusi nemitīgos melos gan pret sabiedrību, kurā ieņēma augstu stāvokli, gan radiem un ģimeni.

Daži Vikāņi vēl joprojām uzskata, ka viņa tiešām tā ir darījusi kā paaudžu paaudzes raganu pirms viņas, taču vēl lielāka daļa uzskata, ka viņa ir bijusi tikai aizsegs kādai Lēdijai Dafo, kura bijusi patiesā raganu kulta dalībniece. Vēl vairāk cilvēku uzskata, ka Gārdners šo sievieti izdomājis, tikai pierakstot viņai Klaterbakas personību, lai varētu pamatot savu uzskatu par to, ka viņš ceļ gaismā senu jo senu raganu kultu gandrīz nepārmainītā veidā.

Mūsdienu raganām lielāko tiesu ir vienalga, kur īsti ir patiesība, jo tajos laikos tiešām iespējams Gārdners uzskatīja, ka ir labāk kaut ko piedomāt klāt, lai viņu uzņemtu nopietnāk. Nav arī atrasti kādi konkrēti pierādījumi, kuri runātu pretim viņa apgalvojumiem par Lēdiju Dafo, nav atrasta kāda atzīšanās vai liecība par meliem. Ja arī organizēts raganu kults Eiropā ir pastāvējis kopš aizlaikiem, tad par to tomēr ir jāsaņem vēl kādas ziņas, lai uztvertu to kā neapgāžamu faktu, bet, ja Gārdners to ir izdomājis, tad jāņem vērā, ka viņa ieguldījums mūsdienu Vikkas attīstībā ir tik nozīmīgs, ka viņa tradīcijas īstajai izcelsmei vairs nav tik liela nozīme. Ja ari viņš pats to ir izdomājis, tomēr ar to šī ticība nekādā veidā nav sliktāka par kādu no citām ticībām.

Mūsdienās Gārdnera tradīcija ir viena no vadošajām Vikkas daļām, taču pastāv liels skaits dažādu citu tradīciju, bieži tās pārstāv pat tikai viena kopa, kā tas ir arī ar Dzīļozolss veidoto Latviešu Vikkas tradīciju. Citas ir pārstāvētas daudz plašāk, taču Vikka kā reliģija neapšaubāmi ir Džeralda Gārdnera nopelns, jo viņa iedvesmojoties tika radītas kopas visā pasaulē.

Šobrīd Vikku publiskajā telpā pārstāv tādi cilvēki kā Margota Adlere, Morning Glory Zella un Oberons Zells, Meriona Vainšteina, Leo Luiss Martello, Patrīcija K. Krautere, Deniss Kārpenters, Selīna Foksa un daudzi citi. Daudzi no viņiem veido savas kopas, citi vairāk ir vientuļnieki, bet visi devuši lielu ieguldījumu Vikkas attīstibā, veidojot svētvietas, rakstot grāmatas un vadot savu kopu garīgo dzīvi.

Teiksma Līgo