Vikkas priekšstatu attīstība


Priekšstati par spēkiem, kas ne visiem redzami un dažkārt pat tikai apjaušami, ietekmē pasauli, ir seni kā cilvēce. Jau sākot ar laikiem, kad tika apgleznotas alu sienas Altamiras un Lasko alās, cilvēki ticējuši tam, ka iespējams ietekmēt pasauli vairāk nekā tikai ar fiziskiem līdzekļiem un ka pastāv būtnes, spēki un enerģijas, kas mājo blakus cilvēkiem.

Senajiem cilvēkiem tas viss bija īsts un dzīvs - dzivi bija akmeņi, augi, mākoņi un ūdeņi. Šādu priekšstatu sauc par animismu - ka ikkatrā dabas objektā mājo dvēsele. Bieži vien tā nebija atdalāma no objekta, taču dažkārt arī tika personificēta un padarīta līdzīga cilvēkam.

Animisms, kas vēl joprojām bija dzīvs kā senajā pagānismā, gan dzivo tālak neopagānismā, uzskatāms par vissenāko ticību, no kura attīstījies ari šamanisms - to cilvēku ceļš, kuri spēja kontaktēties ar šiem gariem, kas dzivo gan dabas objektos, gan citās - tālākās pasaulēs.

Jau ļoti sen cilvēkos radās priekšstats arī par dzīvo Zemi, kura ļoti ticams bija pirmā dievība cilvēces vēsturē. Paleolīta laikmetā valdošais matriarhāts bija nesaraujami saistīts ar priekšstatu par Dievieti - mūsu visu māti, kuras galvenā izpausme bija zeme. Zeme tika godāta kā visas dzīvības devēja un ņēmēja. Par viņu bija jārūpējas un viņa jāgodā, jo zeme dod visu, kas cilvēkam nepieciešams, ne tikai ēdienu un pajumti, bet arī dzīvību un dzīvi kā tādu. Zeme dod mums augumu un viņa ari paņem dvēseli.

Arī senie latvieši priekšstatu par to, ka dvēsele dodas debesīs pie Dieva pārņēma tikai kristiešu iespaidā, senak veļi dzīvoja zem velēnām, zemes vai pazemes pasaulē, tāpēc tika saukti par velēniešiem. Nav zināms, vai tomēr netika uzskatīts, ka velis dodas pazemē, bet dvēsele debesīs pie Dieva, taču debesis vairāk iztēlotas kā dievu mājoklis - debesu kalns, kas nav sasniedzams cilvēkam. Pastāvēja uzskats, ka veļu pasaulē viss būs līdzīgi kā uz šīs zemes.

Tātad zeme bija gan auguma devēja, gan ņēmēja, viņa bija dzīvības avots. Tā tas palika mednieku vācēju sabiedrībā, bet attīstoties zemi pārveidojošajai zemkopībai, parādījās arvien lielaka tieksme pēc aktīvākām dievībām, kuras bieži pārstāvēja saule, kas gandrīz visur pasaulē personificē aktīvo vīrišķo spēku.

Arī latviešu mitoloģijā Saulei kā dievībai tiek piemēroti vīrišķie atribūti - zobens un zirgs, kā arī viņa mēdz karot un cīnīties ar citām dievībām. Mums Saule ir kā ļoti aktīva un, ja nepieciešams, pat kareivīga dievība, bet reizē ļoti maiga, līdzcietīga un mātišķa, it kā iemiesojot abus aspektus.

Senāk īpašā vietā bija uguns, kuru vienmēr ņemot līdzi medību un vākšanas klejojumos, kā arī attīstoties klejotāju - lopkopju kultūrai, varēja pazaudēt, tādējādi pat dažkārt nolemjot sala un bada nāvei visu cilti. Zamkopjiem uguns vienmēr bija droši noglabāta pavardā, bet saule bija tā, kas noteica lielos lauksaimniecības ciklus, tādēļ šī aktīvā dievība nonāca galvenajā vai vienā no galvenajām lomām.

Tomēr Lielā Māte nekur nepazuda. Apkārt laukiem bija meži, upes un ezeri, citas neskartas teritorijas, un viņa pamazām tika nodalīta no cilvēku aktīvās dzīves, atstājot viņai neskarto dabu, kā tas visspilgtāk redzams ar senāk tik vareno, bet vēlāk mazāk nozīmīgo skandināvu dievību Frigu, Odina sievu. Sākotnēji viņa bija pilnvērtīga Lielā Māte, arī mīlestības dieviete, bet vēlāk viņu izkonkurēja jaunavīgā Freija, atstājot Frigai tikai mežus un citu neskarto dabu. Citas dievības pārņēma arī laukus un vispārējo auglību.

Blakus kareivīgākajām Saules un citām dievībām, kuru vidū sāka izcelties dažādi pērkona dievi, nonākot vadošās lomās, Lielā Māte ieguva arvien jaunas un jaunas sejas, kļūstot gan par Jaunavu, gan Māti, gan Viedo sievu. Viņas spilgtākās izpausmes parādījās tādās dažādu panteonu dievībās kā Ištara, Inanna, Astarte, Izīda, Demētra, Lakšmi, Friga, Diāna, Kali, Zirnekļsieviete un citās.

Tomēr ir vietas, kurās viņa ilgi saglabājusi vismaz daļu sava nozīmīguma. Jāsaka, ka tā tas ir arī ar latviešu mitoloģiju, kurā Saule, Laima un Mātes ieņem vienu no vadošajām lomām, jo būtībā visas funkcijas, kuras piemīt Dievam kā debesu personifikācijai, kādā veidā piemīt arī minētajām dievībām. Saule ir auglības devēja, Laima ir radītāja un Mātes pārvalda visu, kas vien ir pasaulē. Protams, tas nesamazina Dieva un Pērkona, kā ari mazāku dievibu nozīmi kā patstāvīgām dievībām, taču neierastais Saules kā sieviešu dzimtas dievības attēlojums folklorā un Laimas plašais darbības lauks, arī kā radītājai, rāda latviešu mitoloģiju kā ļoti senu un vēl saglabājušu daļu iezīmju no matriarhāta laika.

Citās tautās Lielā Māte kā radītāja un galvenā dievība ilgi saglabājās Krētā, kuras dieviete Kibele, kas vēlāk apvienojās ar Grieķu titāni Reju, bija galvenā dievība - dievu māte.

Ļoti interesants ir arī uzskats, kas raksturīgs daudzām Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm, kas vēsta, ka viss, kas notiek pasaulē, ir tikai Sievietes, kas sapņo, sapnis. Viņa aizmigusi redz sapņus, kuri ir dzīvi šajā pasaulē, bet viņas pasaulē tas ir tikai nenozīmīgs vienas nakts sapnis. Šo dievību nekādā veidā nepielūdza, jo viņa nebija ietekmējama vai pierunājama, daudz nozīmīgākas bija zemākas dievības, kuras, tāpat kā cilvēkus, izsapņo šī Sieviete, kas sapņo, taču galvenās radītājas loma vēl joprojām palikusi sievišķajai dievībai.

Nekādi nevar apgalvot, ka mūsdienu Vikkā dominētu tikai šie matriarhālie priekšstati, tādā veidā uzdodot tos par galvenajiem, taču tiem tiek piegriezta liela vērība tāpēc, ka pat šodien - 21. gadsimtā - vēl joprojām novērojamas problēmas ar sieviešu tiesībām, it sevišķi garīgajā sfērā. Sievietēm ir liegts būt mācītājām kristietībā vai iegūt kādu ļoti augstu amatu budismā vai citās ticībās. Sievietei lemts tikai atteikšanās un mūķenes ceļš.

Pat atjaunotajām pagānisma tradīcijās sievietes vieta bieži vien ir tikai speciālo sieviešu rituālu vadīšanā, ne līdztiesigi blakus vīrietim. Pat Gārdnera tradīcijā, ar ko aizsākusies mūsdienu Vikka, viņš sākotnēji vēlējās pacelt Ragaino Dievu tālu pāri Dievietei, taču Vikkai vēlāk ejot pašai savus ceļus, Dieviete - Lielā Māte atgūst savu vietu.

Vikka nesludina, ka senākie prieksstati nenoliedzami būtu labākie, taču animisms un Dievietes apziņa ir visuresoši kādā ļoti dziļā, arhetipiskā kolektīvās apziņas slānī, un to izjūt daudzi cilvēki, kuri pirmo reizi pievienojas kādos svētkos vai ritos par godu Dievietei.

Bieži tiek sludināts, ka Dievam nav dzimuma, taču, pamēģinot pateikt ‘Dieviete’, cilvēki saskaras ar sīvu pretestību. Tas ir relativi neseno prieksstatu rezultāts, ka Dievs ir tomēr tuvāks vīriešiem, ko parāda jau pati valoda. Latviešiem Dievs bija tikai viena no dievībām, lai ko neteiktu tautiskā romantisma vai citu filosofiju pārstāvji. Saule, Laima, Mātes un vēlāk arī sv.Marijas iespaidā radusies Māra bija patstāvīgas dievības, kurām piemita visas vajadzīgās funkcijas. Sievietes nebija apdalītas, ka galvenā dievība ir vīriešu dzimtes, jo tādas galvenās dievības nebija.

Visā vēstures gaitā sievišķās dievības ir gājušas līdzi vīrišķajām, arī izveidojot sv.Marijas kultu, kas ir dzīvs pierādījums tam, ka cilvēce nav gatava atteikties no sievišķā svētuma un dievībām. Latviešu Dievs saplūda ar kristiešu Dievu, bet svētā Marija - ar Laimu un Mātēm, radot dievieti Māru.

Vikku nevar identificēt tikai ar sieviešu vai sievišķo dievību pielūdzēju ticību, jo Vikka tikai atjauno to, kas ir bijis zaudēts, nekādā veidā necīnoties un nepazemojot vīrišķās dievibas un aspektu. Vikāņi visā pasaulē tikai cenšas atjaunot zaudēto sieviško sakralitāti, kuras zudums ir novedis pie varas un dominances glorifikācijas un tas savukārt pie kariem, zemes pārmērigas noplicināšanas un ekoloģiskajām katastrofām.

Neopagāni visā pasaulē cenšas atjaunot zudušo sievišķā - vīrišķā elementa līdzsvaru, kuru uzskata par svarīgu un neatņemamu priekšnoteikumu Zemes atveseļošanā un cilvēku garīgajā piepildījumā, un. lai to izdarītu, ir iespējams gan iet jaunus un neiestaigātus ceļus, gan atgriezties pie senās Mātes Zemes un animistiskā dabas garīguma jēdziena.

Teiksma Līgo